Interneta meklētājā ierakstu «Pieneņu vīns». Tas izmet simtiem recepšu, bet ne jau vīna tehnoloģijas man vajag. Meklēju atsauces uz Reja Bredberija romānu «Pieneņu vīns».Leģendārais ASV rakstnieks 91 gada vecumā viņnedēļ devās uz neaizsniedzamu galaktiku, no kuras neatgriežas. Nepelnīti aizmirsts, jaunajai paaudzei nezināms. No viņa stāstu krājuma par nākotnes sabiedrību «Marsiešu hronikas», utopijas «451 grāds pēc Fārenheita» un romāna «Pieneņu vīns» vāciņiem bibliotekāri ik pēc laika notrauc putekļus.Šīs grāmatas agrā jaunībā bija mani ceļa rādītāji, cilvēcības orientieri. Tādu nav daudz – varbūt piecas sešas. Gluži kā amora bulta «Pieneņu vīns» man trāpīja tieši sirdī. Romāns sākas ar pusaudža atskārtu: es esmu dzīvs! Līdzīgi grāmatas galvenajam varonim tolaik sāku savus atklājumus, atradumus un nojausmas pierakstīt, lai nepazaudētu lidojuma izjūtu būt dzīvam. Bet, «Marsiešu hronikas» lasot, pirmo reizi apjautu, ka mūsu civilizācija var sevi iznīcināt, zaudējot cilvēcību. Tehnoloģijas, par kurām savos fantāzijas stāstos Bredberijs rakstīja, 20. gadsimta vidū nevienam pat sapņos nerādījās, bet tagad ne dienu bez tām neiztiekam. Vienīgi uz citām planētām vēl nelidojam, lai glābtos no pašu piesārņotās, izmocītās pasaules nedrošības.Bredberija grāmatas skolu mācību programmās un ieteicamās literatūras sarakstā netiek iekļautas. Retumis vai nemaz netiek ieteikts lasīt Tūves Jansones, Selmas Lāgerlevas darbus, Huana Ramona Himenesa «Platēro un es» – grāmatu bērniem, par kuru autoram piešķīra Nobela prēmiju. Retais skolēns ir dzirdējis par Astrīdu Lindgrēni, Vinnijam Pūkam ir drusciņ laimējies – arī 21. gadsimta bērni to zina. Kāpēc skrējienā pēc visa jaunā, arvien uzlabotā, īsu brīdi lietojamā esam aizmirsuši, ka labas grāmatas nav vienas sezonas prece? Tās nebojājas kā ledusskapī aizmirsta sviesta paka.
