Vakar, 5. augustā, apritēja 70. gadskārta, kopš Latvija bija oficiāli ieskaitīta PSRS sastāvā. Latviešu sabiedrībā nav populāri atcerēties un ļauties nostalģijai pēc pagātnes un jo īpaši padomju gadiem, lai gan ne visas atmiņas par tiem laikiem ir nepatīkamas.Ne viens vien šodien apgalvo, ka sociālismā dzīve bijusi labāka un vieglāka. Interesanti, ka šonedēļ publiskajā telpā nodots kāds pētījums (iespējams, kāda politiskā spēka pasūtināts), kas veltīts sabiedriskās domas izpētei par jau pieminētajiem padomju laikiem. Ja var ticēt publiskotajiem datiem, tad padomju laiki Latvijā iedzīvotājiem kopumā asociējoties ar negatīvām emocijām, tomēr vislabākās atmiņas palikušas par tā laika izglītības un medicīnas pakalpojumiem.Proti, visvairāk iedzīvotājiem no tālaika dzīves pietrūkstot PSRS laikā pieejamās bezmaksas medicīnas un izglītības. Daudzi norādījuši, ka ilgojoties pēc dzīves bez stresa, kāda valdīja PSRS laikā, kad bija augstāks labklājības līmenis, nebija problēmu atrast darbu un samaksāt īri.Īpašu nostalģiju pēc šiem laikiem es nejūtu. Manā atmiņā tie vairāk palikuši gana sadzīviskā līmenī, proti, mūžīgais preču deficīts, pārtikas taloni, garās rindas veikalos. Taču viena gan man pietrūkst – bērnības garšas. Kad svelmē, kāda valda šajā vasarā, dzēru uz nebēdu Bauskas SKF ražoto zaļo «Tarhūnu» vai limonādi «Bauskas iecienītā» ar brūno vāveri uz etiķetes. Kad kā skolasbērns rikšoju uz Uzvaras ielas bodi pēc svaigi ceptas maizes vai apaļbulciņas par trim kapeikām un stikla pudelē pildīta kefīra vai biezpiena sieriņa «Mazulis». Viss garšoja daudz dabiskāk, jo bija mazāk konservantu, sintētisku piedevu un krāsvielu.
