Pagājušajā gadā apritēja simt gadu manam tēvam Arnoldam Dzelzkalējam, šogad tikpat – mātes māsai Olgai Šalts.
Pagājušajā gadā apritēja simt gadu manam tēvam Arnoldam Dzelzkalējam, šogad tikpat – mātes māsai Olgai Šalts.
Par viņas pārdzīvojumiem Olgas dēls, mans brālēns, kādreizējais grenctālietis Ilmārs Šalts, uzrakstījis grāmatu «Nolaupītā bērnība». Arī man ir, ko stāstīt.
Pārdzīvojums maina raksturu
Esmu dzirdējusi, ka otrpus Mūsai virzienā uz Dzirkali un Pāci senos laikos bijuši ozolu meži. Par to liecina starp mājām «Saulgoži» un «Raņķi» saglabājies simtgadīgs ozols. Manā bērnībā to bija kādi trīs.
Mana vectēva Rūdolfa Raņķa senči bijuši mežsargi, tā viņi ieguvuši mežsarga māju un ap 60 hektāriem zemes. Rūdolfs apprecējās ar Codes meiteni Amāliju Simbuku. Viņai bija brālis Augusts Jēkabs, vecpuisis, vienmēr smaidīgs un omulīgs. Ap viņu allaž pulcējās bērni un jaunas meitenes. Augustam Jēkabam jau bija 72 gadi, tomēr tas viņu neglāba no izsūtījuma. No septiņiem piespriestajiem gadiem viņš Arhangeļskā izcieta sešus. Tur bija kļuvis akls.
Rūdolfa un Amālijas ģimenē izauga divas meitas – jau minētā Olga un Vilma. Raņķu ģimene dzīvojusi ļoti saskanīgi, gan ar radiem, gan ar draugiem un kaimiņiem. Bieži rīkotas viesības, par to liecina fotogrāfijas. Rūdolfs nomira pēkšņi, un Amālija mainījās raksturā, kļuva skarba, noslēgta, pārdzīvojot, ka mājas palikušas bez saimnieka.
Māsīcas cita citai palīdz
Vecākā meita Olga apprecējās ar Aleksandru Šaltu, kam Grenctāles «Šaltos» bija sava saimniecība. Viņš kļuva par iegātni, kamēr 1932. gadā apprecējās «Raņķu» jaunākā meita Vilma – mana mammīte – ar Arnoldu Dzelzkalēju. Vilma kļuva par lielo māju saimnieci. Viņa bija beigusi tikai sešas klases un Kaucmindes mājturības kursus. Sīka augumā, īsta skaistule – tumšiem, viļņainiem matiem, kāzu kurpītei 33. izmērs. Sešpadsmit gadu vecumā Vilma izslimojusi šarlaku, viņai nebija stipra veselība, tomēr laida pasaulē piecus bērnus. Labs piemērs viņai bija sešas māsīcas, kas dzīvoja Rīgā, Pārdaugavā, un cita citai palīdzēja.
Tēvs saimnieko vērienīgi
Mans tēvs Arnolds Dzelzkalējs «Raņķos» saimniekoja vērienīgi. Ar Amāliju viņam bija noslēgts līgums, ka vecā saimniece jānodrošina ar pajūgu izbraukumiem, pārtiku, dārzu. Tēvs spēja un darīja visu – kopa laukus, pļavas, vadīja pirkšanu un pārdošanu, būvēšanu, stādīšanu, viesību rīkošanu un slima bērna kopšanu – viņš prata visu. Mamma dzīvoja viņa aizvējā. Līdz 1940. gadam «Raņķi» bija pamatīgi pārveidoti – uzceltas divas modernas kūtis, tur ap 40 liellopu, aitas, vistas, bija iekopts ābeļdārzs, tīri labības lauki. Mums, bērniem, arī bija jāstrādā. no sešu gadu vecuma slaucu govi, kaplēju, tēvs mācīja kraut vezumu, siet kūlīšus.
Atceros, ka vecāmāte Amālija dzīvoja divās bēniņos izbūvētās istabiņās. Viņa vārīja gardas zaptes, arī auda, adīja un lasīja vācu valodā, jo bija beigusi Jelgavas vācu meiteņu skolu. Bēniņu istabās bija ļoti daudz grāmatu, žurnālu.
Gatavi moku ceļam
Tajos laikos laukos apģērbus un arī produktus glabāja lielās lādēs, tīnēs. Atceros, ka «Raņķos» tās bija pilnas ar rokdarbiem: brudierētām apkaklītēm, izšūtām blūzēm, adītiem galdautiem, gultas un spilvenu pārvalkiem, aizkariem. Diemžēl kara gados tas viss, arī grāmatas gāja zudumā.
Amālija ļoti pārdzīvoja meitas Olgas ģimenes izsūtīšanu. Arī mēs gaidījām savu kārtu. No linu dvieļu auduma katram bērnam bija uzšūta mugursoma, kurā jau bija salikti cimdi, šalles, cepures, bet vīlītēs kaut kas bija iešūts padomam… Mamma ļoti mīlēja māsu, domāja, kā viņas ģimenei palīdzēt, jo izsūtīti tika visi Šalti, arī vīramāte un bērni – desmit, sešus un divus gadus veci. Viņus kā bāreņus no Sibīrijas atsūtīja atpakaļ. Bērniem izaugt palīdzēja pieminētās māsīcas Pārdaugavā.
Pārdzīvo meitas
Tā nu iznāca, ka Amālija pārdzīvoja savas meitas. Viņa nomira 1953. gadā, bet Olga – 1944. gadā Sibīrijā, Vilma – 1951. gadā. Vecmāmuļai tas neizsakāmi sāpēja. Kad nomira mūsu mammīte, biju 17 gadu veca, jaunākajam brālītim – tikai deviņi gadi. Vilma tik ļoti pārdzīvoja māsas nāvi Sibīrijā, ka pēc pārslimotās difterijas sabruka. Viņa bija paralizēta, visu saprata, bet runāt nespēja. Mūža miegā aizmiga ar grāmatu rokā, gluži tāpat kā dažus gadus vēlāk vecāmāte Amālija.
