ANDREJS PODNIEKS ikdienā izskatās nopietns, norūpējies, vienmēr steidzīgs. Viņu meklē, kad notikusi nelaime.
ANDREJS PODNIEKS ikdienā izskatās nopietns, norūpējies, vienmēr steidzīgs. Viņu meklē, kad notikusi nelaime. Andreja Podnieka atbildības zonā mūsu rajonā šogad reģistrēti 18 nelaimes gadījumi darbā, viens cilvēks gājis bojā, smagus miesas bojājumus guvuši trīs. Par invalīdu kļuvis 22 gadus vecs puisis, kuram pēc ievainojuma ceļu remonta darbos vajadzēja noņemt daļu kājas.
Šādus gadījumus ir grūti izmeklēt bez emocijām, tomēr Andrejs uzskata, ka viņa darbs ir interesants mainībā un radošs.
Par jūsu profesijas cilvēkiem nereti saka kā par švakiem karavadoņiem – gudri pēc kaujas. Vai iespējama profilakse, lai ar mums darbā nekas slikts nenotiek?
– Daudz ko var paredzēt un novērst. Bīstamākais darbs ir kokapstrādē, celtniecībā, mežizstrādē. Tur jau iepriekš ļoti daudz ko var izdarīt, lai cilvēks nevarētu sevi savainot. Darba devējam un ņēmējam – abiem par to ir jāgādā.
Šogad notikuši 18 nelaimes gadījumi. Vai kādu no tiem varēja iepriekš paredzēt un novērst?
– Visus varēja. Nelaime notiek, kad sakrīt trīs iemesli – nejaušība, drošības noteikumu neievērošana, liktenis. Mana pieredze to apliecina. Pirms trim mēnešiem, piemēram, tieši pilnmēness laikā bija trīs nelaimes gadījumi.
Lai palīdzētu novērst negadījumus, daudz laika pavadu dažādos profilaktiskos pasākumos kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru, skolu direktoriem, uzņēmumu vadītājiem, runāju ar pašvaldību darbiniekiem, lauksaimniecības konsultāciju dienestu. Vairāk ir par to jārunā, tad cilvēku arī sadzird un ņem vērā.
Cik liela ir jūsu atbildības zona?
– Manā ziņā ir Bauskas rajons, izņemot Iecavas novadu, Stelpes un Vecumnieku pagastu. Par šīm pašvaldībām ir atbildīga mana kolēģe Daina Vereščagina Jelgavā. Taču, ja notiek kas neparedzēts, varam viens otru aizvietot.
Valsts darba inspekcijai ir sadarbības līgumi ar visām valsts kontrolējošām iestādēm – Valsts meža dienestu, Valsts policiju, Valsts būvinspekciju, VID, robežsardzi, Izglītības inspekciju.
Kāda ir jūsu darbdiena?
– Parasti no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā apmeklētājiem esmu pieejams katru trešdienu. Cilvēki grib aprunāties, lūgt padomu lietās, par ko darba devējs nesniedz informāciju. Iztaujā par darba līguma nosacījumiem, samaksu, likumu ievērošanu, atlaišanu, pieņemšanu. Darba devēji savukārt interesējas, kā atlaist darbinieku, jo ir gan negodīgi strādājošie, gan tādi, kuri slikti veic savus pienākumus. Par jurista padomu jāmaksā, valsts darba inspektora konsultācija ir bez maksas.
Vai izdodas atrast arī, kur cilvēki strādā bez darba līgumiem?
– Cīņa ar nelegālo nodarbinātību un aplokšņu algām ir valsts prioritāte. Šajā jomā strādāju kopā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Daudz ko ir izdevies atklāt, taču neņemos apgalvot, ka pēc pārbaudes pilnīgi viss ir kārtībā. Tomēr tendence ir jūtama, pamazām šī joma sakārtojas. Visvairāk laika paņem sadarbība ar Valsts nodarbinātības aģentūru, jo visiem projektiem vajag Valsts darba inspekcijas atzinumu. Iepriekš grūti plānot, vai projektu atbalstīs, bet, kad nauda tiek piešķirta, tad arī man ir jāskrien. Reizi gadā jāpārbauda visas izglītības iestādes un jāsniedz atzinums. Tas prasa vismaz mēnesi darba. Kad nodod kādu jaunu celtniecības objektu, arī ir ļoti daudz darāmā.
Lai visur pagūtu, ir vajadzīgs transports. Ar kādu mašīnu braucat?
– Ar personisko – 1988. gada izlaiduma golfiņu. Ja es nebūtu inženieris, diez vai šī mašīna ripotu. Darbavieta atlīdzina degvielas patēriņu, bet ne amortizāciju un apdrošināšanu. Tāpēc par to jāgādā man. Pagaidām ci tu mašīnu nevaru gribēt. Kad 1999. gadā sāku strādāt, alga bija 120 latu, tagad esmu galvenais inspektors un mana alga ir 175 lati mēnesī pirms nodokļu samaksas. Tāpēc jau valsts iestādēs ir daudz brīvu vietu un nav, kas tur strādā par tādām algām.
Vai ir bijuši piedāvājumi strādāt citur?
– Tādi ir ik pa brīdim, bet man ir jāpabeidz otra maģistrantūra, mācībām vajadzīgs laiks. Esmu pedagoģijas zinātņu maģistrs, piecus gadus strādāju skolā. Tagad Rīgas Tehniskās universitātes maģistrantūrā studēju darba aizsardzību. 2007. gadā jāaizstāv maģistra darbs. Pēc tam varbūt meklēšu citu darbu, jo man būs augstāka kvalifikācija un varēšu uzstādīt savas prasības. Taču uzskatu, ka mans pašreizējais darbs ir interesants, radošs, tāpēc ceru, ka varbūt mainīsies attieksme pret valsts sektorā strādājošo atalgojumu.
Daudzi tagad brauc uz Īriju vai citām valstīm, kur var vairāk strādāt un vairāk pelnīt. Jūs par to neesat domājis?
– Ne jau naudā ir laime. Sieva pagājušajā gadā Lauksaimniecības universitātē beidza mājturības speciālistu nodaļu. Tagad mācos es. Pagaidām nekur neplānoju braukt, man svarīgāka ir ģimene.
Vai bērnībā domājāt, par ko gribat kļūt?
– Tā īsti neatceros, bet vienmēr esmu vēlējies strādāt ar tehniku. Tas arī piepildījies. Ikdienā vairāk darba ar papīriem, bet mājās jādara viss, kas nepieciešams cilvēkam, kuram ir zeme, mežs un tehnika laukos.
Cik jūsu ģimenei tās bagātības ir?
– Man ir 18,7 hektāri mantotas zemes, sievai vairāk nekā 30 hektāru meža. Mums ir piemājas dārzs, gotiņas, tām vajag ganības, daļu zemes iznomāju. Mežu kopjam, tur meitām būs pūra tiesa un, ja nepieciešams, arī nauda studijām. Tas ir kapitāls. Uz “Mucenieku” zemes atrodas Lipstēnu kapulauks. Man nav izdevies noskaidrot, ar ko tas ievērojams. Zemesgrāmatā reģistrējot, tika noteikts neliels apgrūtinājums. No pieminekļu aizsardzības inspektores saņēmu vēstuli, kurā teikts, ka 500 metru ap kapulauku ir dažādi ierobežojumi, piemēram, lapas un zarus no zemes drīkstam pacelt tikai ar rokām. Mūsu mežā dzīvo dažādi zvēri, kādi un cik, neesmu skaitījis, viņiem jau dzīvesvieta nav jādeklarē.
Vai medībās arī ejat?
– Mednieks esmu, un man vislabāk patīk iet uz gaidi. Skatīties, kādi zvēri nāk, ko dara, un domāt – šaut vai nešaut. Galvenais mērķis nav nogalināt.
Vai tas ir vienīgais brīvā laika prieks?
– Nemitīgi būvēju māju, šo to uzlaboju, pirtiņa ir uzcelta, un reizi nedēļā to kurinām. Mazajai meitai cenšos veltīt diezgan daudz laika, taisu viņai koka rotaļlietas, piemēram, sēnītes, lai mācās tās pazīt. Sieva kopā ar vecomammu šuj, ada meitu lellēm apģērbu, mājās gatavo rotaļlietas, un tās ir jaukākas nekā veikalā pirktās.
***
Andrejs Podnieks
– Zemgales reģionālās valsts darba inspekcijas galvenais valsts darba inspektors.
– Dzimis Dāviņu pagastā. 1978. gadā beidzis Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, 1983. gadā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā ieguvis inženiera mehāniķa profesiju.
– Pirmā darbavieta – 11. ceļu būves rajons, 1976. gadā prakses laikā. Strādājis arī skolā, vēlāk kopsaimniecībā “Ozolaine” līdz tās likvidācijai.
– Kopš 1999. gada valsts darba inspektors.
– Precējies 20. gadu. Sieva Laila bija bērnudārza audzinātāja, kopš Ozolaines pamatskolas izveidošanas strādā tur. Meita Lelde mācās Spīdolas ģimnāzijā, meitai Līgai ir četri gadi. Ģimene dzīvo Dāviņu pagasta “Muceniekos”.
