Baušķeniece Solveiga Ikerte šopavasar nedēļu pavadījusi Sanktpēterburgā, kur viņai ir draugi no pagājušā gadsimta 80. gadiem.
Baušķeniece Solveiga Ikerte šopavasar nedēļu pavadījusi Sanktpēterburgā, kur viņai ir draugi no pagājušā gadsimta 80. gadiem.
Pēterburgu Solveiga nebija redzējusi kopš 1990. gada.
«Dzintara atslēgas» spēks
Agrāk Latvijas Televīzijā bija populāra spēle «Dzintara atslēga». Tajā piedalījās jauniešu komandas no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un no pilsētas Ņevas krastos – toreizējās Ļeņingradas. Solveiga bijusi Latvijas komandas dalībniece, tāpat kā žurnāliste Laima Žihare, ārsts traumatologs Egils Strauss. Tā pirms 20 gadiem sākusies draudzība ar Krievijas komandas puišiem.
Dmitrijs Semjonovs tagad ir profesors universitātē, Mihails Jegorovs strādā bankā. Viņi ir ciemojušies pie Solveigas un Aivara Ikertiem Bauskā, svinējuši šeit Jāņus. «Kad Latvijā bija bargais barikāžu laiks, Dima zvanīja man un piedāvāja, lai sūtot pie viņa bērnus, būšot drošībā,» neslēpjot aizkustinājumu, atceras Solveiga.
Lētāk, bet neērtāk
Šopavasar draugi aicinājuši Solveigu uz Pēterburgu ciemos.
«Tā kā man bija izsaukums, vīzu saņemt varēja vienkārši. Krievijas vēstniecībā nodevu fotogrāfiju, samaksāju 20 dolāru nodevu un pēc nedēļas varēju saņemt vīzu trim mēnešiem. Stacijā izpētīju, kā kursē vilcieni, iztaujāju par autobusu biļetes cenām. Guļvieta kopīgā vagonā maksāja Ls 31, bet, ar autobusu braucot, jāmaksā Ls 10. Ceļš abos gadījumos bija 12 stundu ilgs.»
Solveiga devusi priekšroku starptautiskās autoostas salīdzinoši lētākajam piedāvājumam, šķērsojot robežu Pitalovā. Ekonomētos kilometrus ceļā nācies zaudēt laika ziņā, jo brauktuve bijusi ļoti slikta, turklāt šīs firmas autobusu galapunkts atrodas pašā Pēterburgas nomalē, kur nav ne metro, ne cita sabiedriskā transporta, ar ko nokļūt centrā. Tāpēc atceļam Solveiga izvēlējusies «Eurolines» pakalpojumu, kas bijis par pāris latiem dārgāks, toties daudz ērtāks, iebraucot Latvijā caur Grebņevas robežkontroles punktu.
Piemineklis zvirbulim
Patīkami bijis redzēt, ka tiek atjaunotas ēkas, labotas ielas, pilsēta gatavojas savai 300 gadu jubilejai.
«Esmu ļoti laimīga, ka beidzot varēju apskatīt krāšņo, daudziem kupoliem rotāto dievnamu «Spas na Krovi». Šī baznīca tika uzbūvēta vietā, kur uz ielas tika nogalināts Krievijā visiemīļotākais cars Aleksandrs II, tāpēc arī tāds nosaukums. Tas bija kā piemineklis šim caram, tāpēc padomju varas gados tajā bija ierīkota dārzeņu un citas noliktavas, tikai ne dievnams. Dievnama restaurācija ilgusi 16 gadu, un 1997. gadā tas atvērts publikai. Tajā visu laiku ir daudz dievlūdzēju un ekskursantu. Bībeles sižeti baznīcā 7000 kvadrātmetru platībā izlikti no mozaīkas gabaliņiem,» stāsta Solveiga.
Daudzviet centrā šķitis, ka Eiropa sasniegusi arī Ņevas krastus. Izveidota gājēju iela, glītas kafejnīcas ar āra terasēm, pa kanāliem kuģīši vadā cilvēkus. To Solveiga iesaka izmantot katram: «Brauciens pa pilsētas kanāliem – stundu gara ekskursija ir ļoti jauka. Tās laikā redzēju Pēterburgā mazāko pieminekli – zvirbulim Čižikam Pižikam, kurš Fontankas upē dzēris ūdeni.»
Dolārs cieņā
«Gostinnij dvor», «Pasaž», «Jeļisejevskij» – šie lielo veikalu nosaukumi ir zināmi, tagad tie ir labiekārtoti, atjaunoti un preču piedāvājuma ziņā tur netrūkstot nekā, gluži tāpat kā Rīgā. Cita lieta, kurš ko spēj nopirkt. Dzīvojot draugu ģimenēs, Solveiga pamanījusi taupību sadzīvē. Pēterburgā strādājošie daļu algas saņem rubļos, daļu dolāros, un šī valūta ir lielākā cieņā nekā pašu rublis. «Ieliku vienu dolāru ielas muzikantam cepurē, un viņš bija gatavs man dziedāt visu vakaru. To sapratu, kad uzzināju, ka profesors Dima universitātē saņem 30 dolāru mēnesī…»
Draugi Solveigai veltījuši svētdienu, lai aizvestu viņu uz ārpilsētu. Mišam esot žiguļa jaunākais modelis, ļoti jauka mašīnīte. Pirmā vieta, kur apstājušies, bijusi Pēterhofa – caru ārpilsētas rezidence pie jūras, vieta, kur šķiet – uz katra soļa ir pa vienai pilij. «Sezona vēl nebija atklāta, pat strūklakas nebija ieslēgtas, taču laiks bija jauks, parkā daudz cilvēku pastaigājās. Pēc tam braucām uz Lomonosovu, kur arī redzams, ka senās celtnes tiek atjaunotas,» tā S. Ikerte. Taču draugi stāstījuši, ka daudz vairāk līdzekļu tiekot atvēlēts prezidenta Putina rezidences būvei Baltijas jūras krastā.
Sveiciens bērstelietei
Solveiga saka, ka viņai īpaši gribas pieminēt latviešu biedrību, kas Pēterburgā veic ļoti nozīmīgu misiju. Viņa tikusies ar Margaritu Vovku, šīs biedrības aktīvisti, kura uzaicinājusi pie sevis mājās. «Biju pārsteigta, kad Margarita lūdza nodot mīļus sveicienus un pateicību Vijai Ozolniecei Viesturu pagasta Bērstelē. Viņa Pēterburgas latviešu biedrībai aizsūtījusi vairākus Latvijas preses izdevumus. Nāksies man uz Pēterburgu sūtīt arī šo «Bauskas Dzīves» numuru.
Kad klausījos, ko latviešu biedrība Pēterburgā dara un kas ir tās dalībnieki, kļuva silti ap sirdi, un es neslēpu apbrīnu. Daļa turienes latviešu Pēterburgā studējuši un apprecējušies vai palikuši strādāt. Taču biedrībā darbojas arī cilvēki, kurus ar Latviju saista kādi kontakti, radniecība vai draugi. Interesanti, ka biedrības darbā aktīvi piedalās arī dažādu tautību cilvēki, kuriem gluži vienkārši patīkot Latvija un latvieši. Kopā tiek svinēti divi svētki – 18. novembris un Jāņi. Tad aicina dažādus viesus, kuriem tiek stāstīts par Latviju.»
Cienasts ar latvisku piesitienu
Margarita Vovka Solveigai stāstījusi par kafejnīcu «Rīgas sēta», kas martā atvērta gandrīz pašā Pēterburgas centrā – Majakovska ielas un Baskova šķērsielas krustojumā (ak, šie krievu pilsētām tik raksturīgie ‘pereulki’!). «Tur aizgājusi, jutos tik labi, ka gribējās runāt latviski – sienas apdarinātas ar koku, daudz suvenīru ar Rīgas un Latvijas simboliku, skan latviešu mūzika, un krievu meitene latviešu strīpainajos lindraciņos piedāvā Kurzemes strogonovu, Rīgas pīrāgu un citus ēdienus ar latvisku piesitienu. Īpašnieks ir krievu uzņēmējs, kuram ir attālas radniecības saites ar Latviju.»
Uz jautājumu, kāpēc viņai tik ļoti gribējies aizbraukt uz Pēterburgu, Solveiga atbild: «Mani vienmēr ir valdzinājušas inteliģen- ti sirsnīgās attiecības ar saviem Krievijā dzīvojošiem draugiem. Tās ir sarunas, kad cits cita viedokli neapstrīd, bet uzklausa, kad nekas nav jāpierāda, ne jātaisnojas.»
***
Fakti
Tēriņi braucienam uz Sanktpēterburgu
Ls 24 – ceļa izdevumi, braucot ar autobusu.
20 USD – nodeva par vīzas saņemšanu septiņu dienu laikā.
