BIRUTA PUIĶE tūlīt pēc Universitātes beigšanas kārtoja somas un devās uz Ameriku. Vai tāpēc, ka Latvijā sievietes par mācītājām neordinē?
BIRUTA PUIĶE tūlīt pēc Universitātes beigšanas kārtoja somas un devās uz Ameriku.
Vai tāpēc, ka Latvijā sievietes par mācītājām neordinē?
– Aizbraucu kalpot divās latviešu draudzēs, vienlaikus cerot iegūt klīnisko pastorālo izglītību, jo gribēju būt slimnīcas kapelāne. Apgūstot šo programmu, drīz sapratu, ka tomēr vēlos ilgstošākus kontaktus ar cilvēkiem, nekā tas ir slimnīcā.
Mani ordinēja Mančesteras dievnamā. Nezinu, kad tas notiktu, ja būtu palikusi Latvijā. Pašlaik ārpus dzimtenes kalpo 13 teoloģes, kuras izglītību ieguvušas Latvijā.
Vai šovasar Latvijā ieradāties, lai piedalītos starptautiskajā konferencē “Sieviete baznīcā”, ko augustā rīkoja Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība (LLSTA)?
– Nē, atvaļinājuma laikā braucu apciemot savu ģimeni. Jelgavas rajona Vilces pagastā dzīvo mana mamma, Lielplatonē – “mazais”, deviņus gadus jaunākais brālis, pie māsas ciemojos Bauskā, bet mans dvīņubrālis dzīvo Īslīcē.
Dodoties uz Latviju, zināju, ka būs konference, tālab ieplānoju divas dienas būt kopā ar amata māsām. Konferenci vērtēju pozitīvi, manuprāt, tas bija solis uz sapratni un dialogu starp LLSTA un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB). Svarīgi jau tas vien, ka konferencē un pateicības dievkalpojumā piedalījās Latvijas Luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Es ceru, ka situācija mainīsies un sievietes par mācītājām ordinēs arī Latvijā. Kas būtu ziedu pļava bez visām puķēm? Sievietes ir vienas no tām!
Kāda ir jūsu kalpošana Amerikā? Vai tur nav iebildumu pret sievieti mācītāju?
– Trīs gadus un piecus mēnešus strādāju Mančesteras un Vilimantikas latviešu draudzēs. Tās nav lielas, katrā ap 90 galvenokārt vecu cilvēku. Pirms manis tur kalpoja mācītāja Indra Skuja-Grīsle, tāpēc es nebiju nekāds pārsteigums.
Kad līgums ar šīm draudzēm beidzās, meklēju iespēju strādāt kādā lielākā draudzē, kur būtu ne tikai dievkalpojumi un bēres, bet arī iespēja veikt citas mācītāja amata funkcijas – kristības, iesvētības, laulības, strādāt ar bērniem. Kāda medicīnas māsa man stāstīja, ka Amerikā medicīniskais personāls, kas ilgu laiku strādā intensīvās terapijas nodaļā un ar nāvi sastopas katru dienu, uz laiku tiek pārcelts uz dzemdību nodaļu, kur rodas dzīvība. Tā ir sava veida terapija, un to vajadzēja arī man.
Kalamazū draudzē ir 290 draudzes locekļu, visu paaudžu cilvēki, daudz bērnu, ir prieks strādāt arī ar viņiem. Kaut gan sākums nebija viegls, jo pirms manis tur 50 gadu bija kalpojuši mācītāji vīrieši.
Vai ar draudzes ļaudīm tiekaties arī ārpus baznīcas?
– Tā ir daļa no mana darba. Regulāri apmeklēju cilvēkus mājās un aprūpes namos. Starp citu, tikai Amerikā iemācījos cept pīrāgus un, braucot pie vecākiem ļaudīm, ņemu tos līdzi. Viņus iepriecina kas tāds, kur esmu ielikusi savu darbu, laiku, mīlestību.
Mūsu jaunā dāmu komiteja ir atradusi daudz enerģisku cilvēku, kuri gatavi palīdzēt citiem. Izveidota mājas apmeklējumu grupa – aktīvisti izvāra zupiņu, aizved to cilvēkiem uz mājām, apciemo viņus, aiziet uz slimnīcu vai aprūpes namu apraudzīt, lai draudzes loceklis nejūtas aizmirsts. Mēs, būdami kristīga saime, esam aicināti rūpēties par savu tuvāko.
Tāpat kā Latvijā, arī Amerikā ir trūcīgi cilvēki, kuri saņem tikai sociālā apdrošinājuma pensiju no valsts. Ja viņiem jāiet pie ārsta, tad naudas nepietiek. Draudzei ir palīdzības fonds šādiem nolūkiem. Ne visi savulaik ieguldīja naudu privātos pensiju fondos, daudziem (valodas un izglītības trūkuma dēļ) mūžs pagāja mazatalgotos darbos, citiem bija jāaudzina, jāskolo bērni, tāpēc neatlika laika par sevi parūpēties.
Amerikā pēc dievkalpojuma cilvēki pakavējas, iedzer kafiju, cienājas. Vai tā notiek arī Kalamazū?
– Izņemot vasaras mēnešus, tagad tas notiek katru svētdienu. Ir ļoti svarīgi, lai pēc dievvārdu uzklausīšanas cilvēki nepaliek vieni. Sadraudzība ļauj būt kopā, tikties, parunāties.
Kā ar svētdienas skolām?
– Kalamazū latviešu biedrības paspārnē darbojas latviešu skola, kurā mācās bērni gan no tuvākās apkārtnes, gan tālienes – uz šejieni brauc pat no Grandrepidsas un Detroitas. Pašlaik draudzē nav svētdienas skolas, bet nu jau gadu Kalamazū latviešu skolas saime sanāk svētdienās un pirms nodarbībām ierodas uz dievkalpojumu. Pirmās divdesmit minūtes ir īpaša uzruna bērniem. Viņi dievnamā ir ienesuši īpašu prieku un gaišumu, smejamies, jokojam. Tas nav nekas nosodāms. Man liekas svarīgi, lai baznīcā ienāk prieks, jo dievkalpojumā tiek sludināta prieka vēsts. Kristībās mēdzu pacelt bērniņu rokās un aicinu visus ar aplausiem sveikt jauno locekli Kristus saimē. Tas ir jauki.
Vai jūtaties labi tālumā?
– Atrodos it kā starp diviem ceļiem. Latvijai vairs nejūtos piederīga, bet Amerikai vēl ne. Reiz savai amata māsai Ilzei Ezerniecei-Gofortai jautāju, kā viņa sevi apzinās, un izrādījās, ka sajūtas ir līdzīgas. Tikai pēc apprecēšanās un bērnu piedzimšanas viņa sāka justies piederīga Amerikai.
Ko tur liegties, reizēm pēc intensīva darba lielajos baznīcas svētkos Lieldienās un Ziemassvētkos jūtos viena, iztukšota, skumstu pēc saviem tuviniekiem. Ar dvīņubrāli sazvanāmies bieži, rakstu epasta vēstules. Ceru, ka viņi gaida mani ciemos kā Birutu, nevis bagāto tanti no Amerikas, jo es tāda neesmu. Kad atvaļinājumā atbraucu uz Latviju, sēžu rindā pie zobārsta, eju pie dakteriem, jo Amerikā tas ir ļoti dārgi. Ja es netaupītu, nevarētu atbraukt uz Latviju.
Kas palīdz, uzmundrina?
– Amerikas latvieši ir jauki, vienkārši un sirsnīgi. Draudzes ļaudis mani aicina ciemos Lieldienās, Ziemsvētkos, kad kādam lielāka jubileja, uz mielastu pēc bērēm, kristībām. Ogu laikā atved man kasti ar zemenēm, zilenēm un citādi lutina.
Vai nav gribējies kalpot arī Latvijā?
– Ir gribējies, un esmu to darījusi. Kad vēl studēju, tad kopā ar mācītāju profesoru Visvaldi Varnesi Klīvi un viņa kundzi Viju strādāju Vecumnieku draudzē, vadīju dievkalpojumus, piedalījos kapu svētkos. Ar Svēto Rakstu lasījumiem esmu kalpojusi Rīgas Torņakalna Lutera draudzē, pie kuras ilgu laiku piederēju. Šajā braucienā dzimtas kapsētā Vilces pagastā kopā ar mācītāju Sandi Ratnieku kalpoju kapu svētkos. Man tas bija svarīgi, jo pagājušā gada novembrī nevarēju atbraukt uz tēva bērēm. Starptautiskās sieviešu mācītāju konferences laikā Lutera draudzē bija pateicības dievkalpojums. Tajā kalpoju ar Rakstu lasījumiem. Jāteic, tas bija citādāk nekā iepriekš, kad vēl nebiju mācītāja.
Tas, vai es kalpošu Latvijā, ir Dieva rokās. Lai arī pa kuru ceļu iešu, pilnībā uzticos Viņam.
***
BIRUTA PUIĶE
– 1987. gadā ieguvusi šuvējas profesiju.
– Strādājusi firmas “Rīgas apģērbs” eksperimentālā cehā. Sakarā ar štatu samazināšanu pārkvalificējusies, beigusi sekretāru referentu kursus.
– Kopš 1993. gada novembra lietvede un studentu lietu inspektore Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
– 2000. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, iegūstot humanitāro zinātņu bakalaura grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē.
– Kopš 2000. gada vasaras Amerikā kalpojusi Mančesteras latviešu draudzē un Vilimantikas latviešu luterāņu draudzē Konektikutas štatā.
– 2001. gada 20. oktobrī ordinēta par mācītāju.
– Kopš 2004. gada 1. janvāra kalpo latviešu apvienotajā draudzē Kalamazū.
