Braucot uz Igauniju, steiga jāatstāj mājās. Valsts nav liela un četrās piecās stundās to var šķērsot no vienas malas līdz otrai.
Braucot uz Igauniju, steiga jāatstāj mājās. Valsts nav liela un četrās piecās stundās to var šķērsot no vienas malas līdz otrai.
Par to septembra sākumā pārliecinājās laikraksta “Bauskas Dzīve” darbinieki. Kaimiņvalsts ir piemērota braucienam nedēļas nogalē.
Baudīt dabas spēku
Ceļā uz Tallinu brīdi pakavējāmies pie Tūrisalu stāvkrasta klintīm jūras krastā. Paskatoties lejup, ne vienam vien noreiba galva.
Šļakatas šķiežot pāri dolomīta klintīm, brāžas Igaunijas ūdenskritumi, neko tādu Latvijā ieraudzīt nevar. Keilas ūdenskritums ir gandrīz sešus metrus augsts un 50 metru plats. Tā apskatei nav jārāpjas klintīs, jo tūristu ērtībām ir uzbūvētas ērti pieejamas terases. Ūdenskritumam pavisam tuvu var tikt ar sausām kājām. 12 kilometru no Tallinas atrodas Igaunijas Niagāra – astoņus metrus augstais un 70 metru platais Jagalas ūdenskritums. Šajās vietās, baudot dabas spēku, gribas pakavēties.
Lāpu gaismā
Ziemeļeiropā vecākā pilsēta, kas kartē iezīmēta jau 1154. gadā, ir Tallina. Vecpilsētas kalnā, ejot augšup pa Garo kāju, bet lejā nākot pa Īso kāju (tā sauc senpilsētas ielas), jāpamana, cik ļoti daudz krodziņu, kafejnīcu un bāru iekārtoti vecajās ēkās. Lēts te nav nekas, jo igauņi ir piemērojuši cenas Eiropas un pasaules tūristu spējai tērēties.
Bez apstāšanās nevar paiet garām restorānam “Vecā Hanza”, pie kura deg lāpas, atbilstoši tērpti jaunieši spēlē viduslaiku mūziku. Šeit pirktas grauzdētas mandeles ir laba dāvana mājiniekiem.
Vecpilsētā atrodas arī saldumu fabrikas “Kalev” šokolādes muzejs, kur var nopirkt agrāk nebaudītu balto šokolādi ar kaltētām mellenēm. Apstājoties Tallinas Rātslaukumā pie 600 gadu vecā Rātsnama, jāatzīst, ka tas atgādina vairākās Eiropas valstu galvaspilsētās redzēto. Apbrīnas vērts ir gandrīz divus kilometrus garais pilsētas mūris ar 26 aizsargtorņiem.
Tumsā iekšā
Braucienā izmantojām Latvijā pazīstamas tūrisma firmas pakalpojumu, bet jāatzīst, ka piedzīvojām vilšanos. Ceļojumā galvenais noteicējs bija autobusa šoferis.
Taču arī tas būtu paciešams, ja vien braucējs zinātu, kurp un kā nokļūt. Malāmies turp un atpakaļ pa Tallinas apkārtnes ceļiem, kamēr atradām, kā nokļūt uz Keilas ūdenskritumu. Parasti tūristu maršrutā tas esot iekļauts otrajā dienā un turp braucot no citas puses, šoferi attaisnoja gide. Nākamajā dienā līdzīgi meklējām Mārdu fosforītu šahtas. Kad tur nokļuvām, kāpiens mālainā paugurā beidzās pie melna cauruma. Ne tumsā iekšā iet, ne arī kaut ko saredzēt. Kādreizējo fosfora raktuvju ēku drupās bija redzams izgāztuvei līdzīgs “kultūrslānis”, un nācās domāt, vai tas tiešām ir apskates objekts tūristiem.
Neizdevās atrast otru Baltijā lielāko akmeni. Pēc maldīšanās it kā īstā taka pa dubļos noliktām laipām veda arvien dziļāk mazdārziņos.
Uz savu roku
Zaudējot laiku ceļa un objektu meklējumos, Tallinā nokļuvām tikai sešos vakarā, bet šoferis paziņoja, ka astoņos beidzas viņa darba laiks. Par ilgāku atrašanos pie stūres var uzlikt 2500 eiro lielu sodu. Kurš to maksās? Tādēļ pēc veikla rikšojuma pa Tallinas vecpilsētu jau astoņos, uz vakara pasaciņas laiku, tikām nogādāti viesnīcā pilsētas nomalē. Tie daži, kuri uz savu roku devās atpakaļ uz centru, pārliecinājās, ka tieši pusnaktī Tallinā beidz kursēt sabiedriskais transports. Jāstaigā kājām vai jāmeklē taksometrs.
Atvēle Tallinā pakavēties ceļojuma otrās dienas rītā daudz nepalīdzēja. Vakariņas vecpilsētas krodziņā nevar paēst brokastlaikā. Nesāksi taču dienu ar alus kausu.
Neļāvām šiem trūkumiem sabojāt omu. Igaunija nav tālu, un turp varēs aizbraukt vēl.
Head aega (“Visu labu”), Igaunija!
***
fakti
Igaunijas teritorija – 45227 km², no tiem 10% ir salas, 5% iekšējie ūdeņi, 48% mežs, 7% purvi, 37% lauksaimniecībā izmantojama zeme.
Iedzīvotāju skaits – 1,36 miljoni, no tiem 68% igauņu, 26% krievu, 2% ukraiņu, 1% somu. Igaunijā dzīvo četras reizes mazāk cilvēku nekā Dānijā un 12 reižu mazāk nekā Nīderlandē.
Attālums no Tallinas: Helsinki – 85 km, Rīga – 307 km, Pēterburga – 395 km, Stokholma – 405 km.
()
