Septembrī pilsētnieks atceras pat attālus un sen neredzētus radus, ja vien tiem ir zeme laukos. Kartupeļu talka ļauj cilvēkiem sanākt kopā, nebaidoties, ka to kāds varētu nosaukt par nesankcionētu piketu vai politisko pasūtījumu.Guvums ir abpusējs – saimniekam raža mājās, bet palīgi ir priecīgi pa maisam tupeņu vest līdzi. Pirms gadiem divdesmit nezināju, kas ir krīze jeb dižķibele, bet, ja kartupeļi mūsu dārzā nebija paaugušies, kopā ar meitām gājām talkā draugiem. Lauka malā kūpēja lakstu kaudze, bijām melnām rokām un mutēm, lupinot no karstajiem pelniem izrušinātos kartupeļus. To saldo garšu un dūmu rūgteno smaržu atcerēšos vienmēr.Pie draudzenes mammas Iecavas pusē pirms daudziem gadiem biju uzaicināta uz kartupeļu pārlasīšanu. Ap prāvajām stirpām līkņāja un sēdēja pārdesmit cilvēku, apkārt skraidelēja bērni. Brīnījos par palīgu lielo pulku, kas izrādījās draudzenes radi. Kad vīri kartupeļus bija sabēruši apcirkņos, saimnieces aicināja talciniekus pusdienās, kas ievilkās līdz vēlām vakariņām ar mājas vīniem, pašceptām tortēm un pīrāgiem. Pie galda pārrunāja, kas ģimenēs pa šo gadu noticis, kā bērni izauguši, kur mācās, kas no paziņām apprecējies vai šķīries, kam kas piedzimis, kurš mūžībā aizgājis. Zinu, ka tagad šajā ģimenē tādas talkas vairs nenotiek. Kartupeļu lauks sarucis līdz piemājas dārziņam, un arī kūts tukša. Šai dzimtai piederošie kā gājputni izklīduši Eiropā, un pat kartupeļu talka rudenī nav tas «politiskais pasūtījums», kas viņus sauktu uz mājām.
