Latvijas Nacionālajā operā martā notika P. Čaikovska operas «Pīķa dāma» pirmizrāde.
Latvijas Nacionālajā operā martā notika P. Čaikovska operas “Pīķa dāma” pirmizrāde. Sezonas oriģinālākais iestudējums ir izraisījis publikas interesi un rosinājis diskusijas.
Padomju laika poliklīnika
Režisors Andrejs Žagars operas darbību no 19. gadsimta pirmās puses ir pārcēlis uz 20. gadsimta 90. gadu sākumu. Vieta – Sanktpēterburga – paliek nemainīga. P. Čaikovska pazīstamākās operas librets ir veidots pēc A. Puškina tāda paša nosaukuma drāmas motīviem. “Pīķa dāmai” ir reāls vēsturisks prototips – Sanktpēterburgas grāfiene Anna Golicina.
Lai iegūtu visas iespējamās ziņas par šo dzimtu un namu, režisors Andrejs Žagars kopā ar viesscenogrāfu Aleksandru Orlovu devās uz Sanktpēterburgu. Augstmaņu Golicinu pils vēsture patiešām ir fantasmagoriska, jo padomju laikā ēka tikusi pielāgota gan poliklīnikas, gan Valsts drošības komitejas viesnīcas vajadzībām. Šie fakti tiek izmantoti jaunā iestudējuma scenogrāfijā, uz skatuves radot kolorītu postpadomju vidi. It kā spēlējoties tiek sagrauti visi tradicionālie priekšstati par “Pīķa dāmu”, un tāda uzdrīkstēšanās skatītājos izraisīja pretēju viedokļu sadursmes.
Necerēti aktuāls izrādījies senās operas sižets par azartspēļu atkarības postu. Tā vien šķiet, ka Andrejs Žagars ir pelnījis kādas mediķu organizācijas balvu, jo neviļus ir kļuvis par narkologu sabiedroto cīniņā pret atkarībām.
Kāršu spēlmanis treniņbiksēs
“Es vienkārši aizveru acis un klausos. Man riebjas tās visas nejēdzības uz skatuves. Hermanis treniņbiksēs – ārprāts! Šī briesmīgā vide man atgādina komunālajā dzīvoklī pavadīto jaunību,” manai draudzenei ausī iečukst kolēģe. Pirmajā mirklī gribas sievieti nomierināt, lai viņa atbrīvojas un ļaujas spēles nosacījumiem, tomēr nolemju klusēt.
Izrāde mani intriģē, bet kāršu spēlmaņa Hermaņa traģikomiskais tēls nudien šķiet īsts atradums. Iestudējums ir tipisks postmodernisma paraugs, kad šķietami svētas un nemainīgas “augstās mākslas” vērtības tiek brīvi interpretētas, neliekoties ne zinis par sabiedrībā eksistējošām klišejām. Potsmodernisma provokatīvais raksturs jo spilgti izpaužas “Pīķa dāmas” jauniestudējumā. Grūti pateikt, kādēļ daži skatītāji uz to vētraini reaģē, jo dramatiskajos teātros šis paņēmiens tiek izmantots jau krietnu laiku un nevienam vairs nešķiet zaimojošs. Varbūt Opera tiek uzskatīta par īpašu vietu – klasiskās mākslas templi, kurā nav vietas banalitātēm un raupjam humoram?
Jaunu solistu “buķete”
Solistu ansambļa un Nacionālās operas jaunā diriģenta Andra Nelsona veikums ir pelnījis komplimentus vispārākajā pakāpē. “Pīķa dāma” ir viena no retajām operām, kas daudzveidībā un krāšņumā ļauj izpausties tieši vīriešu balsīm. Te nu viņi ir – mūsu jaunie un talantīgie solisti: Hermaņa lomas atveidotājs tenors Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš, Krišjānis Norvelis, Viesturs Jansons, Miervaldis Jenčs. Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents, 29 gadus vecais Aleksandrs Antoņenko pašlaik ir ļoti pieprasīts uz Eiropas lielajām skatuvēm. Viņa izrāžu grafiks jau ir sastādīts divus gadus uz priekšu. Ja nebūtu “Pīķa dāmas” iestudējuma, diez vai mēs Latvijā zinātu, kādu vokālās meistarības pakāpi īsā laika posmā ir sasniedzis daudzsološais tenors.
Ar atbildīgo lomu godam tikusi galā jauniņā Kristīne Opolais – 2004. gada Lielās mūzikas balvas laureāte. Viņa ir trausla, meitenīga un dedzīga – ļoti pārliecinoša romantiskās varones Lizas tēlā. Atceros šīs operas iepriekšējo iestudējumu mūsu operteātrī. Tajā Lizas partiju dziedāja soliste krietni pāri pusmūžam. Arī Hermanis bija pavecs, bet grāfiene jeb Pīķa dāma – nudien atbaidoša un aizvēsturiska. Režisors Andrejs Žagars vecās aristokrātes tēlā ir ieviesis nepārprotamas korekcijas. Viņa versijā tā ir nenosakāma vecuma eleganta dāma, kuru caurcaurēm apņēmis eiropeisks splīns.
