Bauskas novada Īslīces SOS bērnu ciematā vakar, 15. septembrī, viesojās Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kundze Iveta Vējone.
Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas padomes priekšsēdētāja Māra Bite stāsta, ka uzaicinājuši Ivetu Vējoni kļūt par kustības patronesi. Viņa piekritusi būt aizstāve bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Šī bija prezidenta kundzes pirmā vīzīte SOS bērnu ciematā.
Audzina kā savējos
Vizītes laikā prezidenta kundze tikās ar SOS bērnu ciematu darbiniekiem un SOS bērnu ciematu kustības aizsācējiem Latvijā. Viesojās SOS mammas Tamāras Špores ģimenē. Viņa audzina piecus vienas bioloģiskās ģimenes bērnus, kuri palikuši bez vecākiem. Ar prezidenta kundzi iepazinās desmit gadus vecā Anna un viņas astoņgadīgais brālis Dmitrijs. Pirmklasniece Aleksandra bija skolā, mazākās māsas Jūlija un Alisa – tuvējā bērnudārzā «Saulespuķe».
Ģimene par godu svinīgajam notikumam bija izcepusi pīrāgus un saldo ruleti. Anna godājamai viešņai pasniedza pašas zīmētu darbu, kurā redzama viņu SOS ciemata māja «Vinnijs». Viņa šonedēļ sāks apmeklēt gleznošanas nodarbības. Savukārt Dmitrijs ir ļoti aktīvs. Trīsreiz nedēļā apmeklē boksa treniņus. Bērni viesiem izrādīja māju un savas istabas. Mamma Tamāra atklāj, ka Dmitrijs par savas istabas tīrību rūpējas pats. Katra lieta atrodas noteiktā vietā. I. Vējone ģimenei dāvanā pasniedza galda spēles. Virtuvē tika pārbaudītas prasmes spēlēt «Alias».
Bērni kopā ar Tamāru dzīvo divus gadus, sauc viņu par mammu un nevairās izrādīt mīļuma izpausmes. Brālis un māsas nāk no krievvalodīgo ģimenes, bet tagad latviešu valoda apgūta pilnīgi, un problēmu integrēties neesot. Pavasarī mācību gadu abi noslēdza kā «labinieki». Tamāra stāsta, ka pašai ir trīs pieauguši bērni un četri mazbērni. Šos audzina tāpat kā savējos.
Meklē mammas
«SOS mammas mums ir zelta vērtībā,» uzskata Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja. Ciematā ir mammas, kas strādā kopš pirmsākumiem. «Svarīgi, lai viņas mīlētu bērnus un bieži nenotiktu personāla maiņa. Jau četrus gadus Īslīces SOS bērnu ciematā meklē jaunas aukles un mammas, bet tas nesokas viegli,» stāsta direktors Gatis Matulēvičs. M. Bite piebilst, ka būt par mammu nav darbs, bet dzīvesveids.
Aizvadītajās brīvdienās Īslīcē viesojās Starptautiskās SOS bērnu ciematu asociācijas «SOS Kinderdorf» prezidents, indietis Sidharta Kauls no Austrijas. Viņš mammai Olgai Mežraupai pasniedza zelta gredzenu par uzticīgu darbu vairāk nekā desmit gadu garumā SOS bērnu ciematā. Viņa te strādā jau 17 gadus, no tiem par mammu – 11.
Prezidenta kundze pozitīvi novērtēja ciemata misiju un darbinieku pūles radīt bērniem vidi, kas būtu maksimāli pietuvināta ģimenes dzīves modelim. Mammas Tamāras aizraušanās ir dārzkopība, tādēļ pie mājas iekopts krāšņs dārzs.
I. Vējone atzīmēja, ka diemžēl daudzas Latvijas ģimeņu mājas nav tik labā stāvoklī kā ciematā esošās.
Gaida vairāk vietējo ziedotāju
Īslīces SOS bērnu ciemata 12 ģimenēs pašlaik savas jaunās mājas ir raduši 59 bērni. 18 gadu laikā kopš ciemata izveides te izaudzināti vairāk nekā 300 bērnu līdz 24 gadu vecumam. Direktors G. Matulēvičs stāsta, ka daudzi pēc tam aizbrauc strādāt uz Angliju, Norvēģiju, viena meitene dzīvo Meksikā, bet netrūkst arī zinātkāru studentu, kas apgūst pedagogu, logopēdu, finansistu, juristu, ainavu arhitektu un citus arodus.
Ciemata bērni dažkārt atgriežas bioloģiskajā ģimenē, vai saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu tos adoptē. Nereti tas notiek arī uz ārzemēm – Itāliju vai Ameriku. Direktors atklāj, ka pašlaik piecus vienas ģimenes brāļus gatavojas adoptēt uz Ameriku. SOS ciemata mammai tas ir liels pārdzīvojums, bet asociācija nevar ietekmēt valsts politiku. Vēl trīs šīs pašas ģimenes atvases palikušas dzīvot Liepājā. Ja būtu iespējams, SOS bērnu ciemati vēlētos, lai Latvijas bērni paliek Latvijā, jo tas ir mūsu valsts kapitāls, nosaka M. Bite.
Ikdienas darbā mammām palīdz aukles un atbalsta personāls – psihologs, psihoterapeits, logopēds –, vīriešiem apgūstamās prasmes ierāda tehniskie darbinieki.
Pašlaik nevalstisko labdarības organizāciju, kas nodrošina ilgtermiņa ģimenisku aprūpi bez vecāku gādības palikušiem bērniem un uztur arī ģimeņu atbalsta centrus vairākās Latvijas pašvaldībās, finansē pašvaldības, no kurām nāk Īslīces un Valmieras SOS ciematos izmitinātie bērni, starptautiskie un vietējie ziedotāji. Līdz 2020. gadam organizācijai jākļūst patstāvīgai un jāiemācās izdzīvot bez starptautiskās organizācijas finansiālās palīdzības. Ir plānots piesaistīt vairāk vietējo ziedotāju un censties iesaistīties Eiropas Savienības un Norvēģijas finansētos projektos, apstiprina G. Matulēvičs.
