Īslīces vidusskolas 11. klases audzēkne Aija Stepanova ieguvusi titulu «Pašpārliecinātākais gada skolēns 2002» Bauskas rajona konkursā.
Īslīces vidusskolas 11. klases audzēkne Aija Stepanova ieguvusi titulu «Pašpārliecinātākais gada skolēns 2002» Bauskas rajona konkursā.
Aijai ir savdabīgs skatījums uz dzīvi, to viņa atklāj sarunā.
Kā tu jūties šodienas sabiedrībā?
– Tas ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem un vietas, kurā atrodos. Liela nozīme ir arī gadalaikam. Patīk, ja ziemā ir lielas sniega kupenas un vasarā – silts, saulains. Jūtos labi, ja laika apstākļi ir atbilstoši gadalaikam.
Spēju būt ļoti nesavtīga brīžos, kad man nav jādomā, kā aizsargāt sevi no apkārtējo vārdu uzbrukumiem, pārmetumiem. Jūtos labi, ja varu iepriecināt kādu. Man ļoti patīk masēt un daru to ar lielu prieku, zinot, ka tam, kuram to daru, ir vēl vairāk tīkami. Šīs spējas atklāju svētceļojuma laikā, kad daudziem sāpēja kājas.
Kādu cilvēku vidū tev patīk uzturēties?
– Starp svešiem, atraktīviem un gudriem cilvēkiem.
Kāpēc tieši starp svešiem?
– Ja ir ilgstoši jāatrodas līdzās, tad raisās strīdi, konfliktsituācijas, bet, tikko iepazīstoties, pats vari veidot attiecības. Patīk atrasties arī sen neredzētu draugu pulkā.
Kādas ir tavas dzīves vērtības?
– Dievs. Daba. Darbs. Dievs manā dzīvē ienāca pirms septiņiem gadiem. Tas bija laiks, kad sāku apzināties patiesās vērtības. Daba – tas ir viss, kas apkārt. Mani vecāki, puķes dārzā, gliemežvāki, zemenes. Šīs ir lietas, kas mani fascinē.
Darbs – skola, māja, grāmatas un domraksti.
Tev patīk rakstīt…
– Jā, dienasgrāmatā es pierakstu dažādas idejas un tad «sabāžu» tās visas kādā sacerējumā vai citā radošā darbā. Patīk rakstīt vēstules, bet vairāk gan māksliniekiem. Man ir daži tādi draugi, kuriem es rakstu nevis to, ko darīju vakar un darīšu rīt, bet savus domu lidojumus. Es pati apbrīnoju cilvēkus, kuriem patīk rakstīt vēstules, jo tajās tiek «iesprostots» ļoti daudz laika. Man ir sava kastīte, kurā glabāju drauga vēstules un visas tās lietas, kas atgādina par viņu.
Vai esi romantiska?
– Nezinu, vai mani varētu saukt par romantiķi. Šķiet, esmu citādāka nekā 90 procentu no manas klases. Es, piemēram, nekad neiepērkos tirgū. Citi nepriecājas par tādām vienkāršām lietām kā puķes, gliemežvāki, akmentiņi, sveces. Nākot no svinībām, gandrīz vienmēr paņemu līdzi tukšās pudeles savai kolekcijai. Gribu visu sev apkārt izdaiļot ar svecītēm un citām lietām.
Mans romantisms izpaužas mūzikā. Izvēlos skaņdarbus, ko reti klausās mūsdienu jaunatne – kaut vai «Eru». Tas ir kaut kas līdzīgs kristīgajai mūzikai. Vēl labprāt klausos «Enigmu» un Enju. Protams, arī kristīgo mūziku, jo tā ir deja Dievam, un tas ir citādāk, nekā dejot diskotēkā.
Cik lielu vietu tavā dzīvē ieņem Dievs?
– Katru rītu, katru vakaru un pirms katra kontroldarba.
Pēc kā tu ilgojies?
– Gribētu mājiņu jūras krastā. Neesmu «masu produkcija», tas nozīmē, ka neizvēlos lietas vārda dēļ. Svarīgākais, lai sajustu tās kā savējās. Man nepieciešams garīgums. Jau četrus gadus dodos svētceļojumā uz Aglonu. Tas ir – it kā aizbraukt uz ārzemēm.
Ko tev dod svētceļojumi?
– Tas ir laiks, kad mani iepriecina pašas fiziskās sāpes. Ejot pa ceļu, zinu – vēl priekšā daudzi kilometri, bet manas kājas ir pietūkušas un bieži pat ļimst. Līdzko ieeju baznīcā, es nokrītu krusta priekšā un pateicos Jēzum par visu. Mans gars gavilē!
Vai ir kāda liecība, kuru tu vēlētos izstāstīt?
– Jēzus vienmēr apsveic mani dzimšanas un vārdadienā. Bija viena ļoti skumja vārdadiena, jo draudzene, ar kuru vēlējos to kopā svinēt, saslima un nevarēja atbraukt ciemos. Nākamajā dienā man piezvanīja no Bauskas baptistu draudzes, kuru nekad vēl nebiju apmeklējusi, un paziņoja, ka pilsētā koncertēs Valdis Indrišonoks. Tā man bija perfekta dāvana. Es mājās gavilēju tik skaļi, ka to sadzirdēja visi kaimiņi.
Vai tu pašlaik esi laimīga un vai gribētu ko mainīt?
– Es nezinu, vai esmu laimīga, bet kaut kas ir jāmaina. Tomēr vēl nav pienācis lūzuma punkts, kad tas varētu notikt.
E. UPĪTE, Īslīces vidusskolas 12. klases audzēkne
