Veselīga pašapziņa mūsdienās ir kļuvusi par deficītu. Visbiežāk ir nācies saskarties ar divām galējībām – pašapziņas trūkumu vai stipri pārspīlētu savas vērtības akcentēšanu.
Veselīga pašapziņa mūsdienās ir kļuvusi par deficītu. Visbiežāk ir nācies saskarties ar divām galējībām – pašapziņas trūkumu vai stipri pārspīlētu savas vērtības akcentēšanu. Šīs pārdomas jau pirms ilgāka laika rosināja dažādas izstādes mūsu pilsētas vienīgajā mākslas salonā un iepazīšanās teju ar visiem mākslas darbu autoriem. Lai gan šie cilvēki ir ļoti dažādi, viņus vieno kopīgi mērķi, ideāli, un katram piemīt tieši tā pašapziņas “deva”, lai bez mākslotas kautrības jebkurā auditorijā pateiktu: “Man ļoti patīk tas, ko es daru, un tāpēc gribu savu veikumu parādīt arī citiem.” Esmu pārliecināta, ka nevienam izstāžu dalībniekam pat prātā nav ienācis pretendēt uz “augstās” mākslas mūsdienu klasiķa statusu. Arī plaša publicitāte autoriem nešķiet svarīga, jo katram ir savs līdzīgi domājošo un pasauli uztverošo loks, kas vērtē, uzmundrina un iedvesmo.
Man īpaši prātā ir pa likusi izstāde, ko salonā rīkoja divas mežotnieces. Nekādi šedevri netika eksponēti, vien prasmes, ko sievietes apguvušas pašmācībā vai kursos, taču izstādes atklāšana izvērtās tik gaiša, tik piesātināta ar neformālām un nopietnām sarunām par radošu izpausmju nepieciešamību. Citādi vispārējā steigā var apjukt, pazaudēt orientierus un iekšēju līdzsvaru. Viena no izstādes dalībniecēm bija palikusi bez darba, turklāt viņas aprūpē ir slims dzīvesbiedrs. Glābiņu sieviete ir atradusi vaļaspriekā, apgleznojot zīda šalles, turpinot mācīties kursos un ticot, ka situācijas labvēlīgs risinājums ir atkarīgs no pašas rosības.
Viens no aizvadītās vasaras spilgtākajiem mākslas notikumiem, manuprāt, bija mākslinieku grupas Bauskas plenēra darbu izstāde. Gleznotāju pulciņš, ko sākotnēji veidoja daži interesenti, ir paplašinājies, atklājot jaunus vārdus un talantus. Kāds mākslas darbu autors – vietējā sabiedrībā pazīstams komersants – toreiz sacīja: “Kad bizness ir nostabilizējies, man paliek vairāk laika sevis pilnveidošanai. Pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā man gribas gleznot, lai atjaunotu savulaik mākslas vidusskolā apgūtās iemaņas. Sistemātiski strādāt vienatnē ir ļoti grūti, taču, ja līdzās ir domubiedri, process iegūst dziļāku jēgu. Es gleznoju tikai sava prieka pēc.”
Mazpilsētā sarīkot izstādi var gan uzņēmējs, gan mājsaimniece vai pensionārs. Protams, jārēķinās ar līdzekļiem, kas būs nepieciešami mākslas darbu noformēšanai. Taču atšķirībā no Rīgas prestižajām galerijām neviens amatieris netiek atraidīts un naudu par telpu izmantošanu arī neiekasē. Ja vien ir, ko rādīt, un ja netraucē veselīgas pašapziņas trūkums.
