Pensionētajai vēstures skolotājai Ginai Viegliņai-Vallietei apgādā «Jumava» šogad nāks klajā trīs jaunas grāmatas, to vidū arī autobiogrāfiska apcere. Vecumnieku novada Valles pagastā Gina dzīvo 37 gadus. Viņa raksta dzeju, pasakas bērniem, kultūrvēsturiskas grāmatas.
Regulāri prāta treniņi
Šogad autore debitē vēsturiskā romāna žanrā. Septembrī izdos viņas darbu «Ar zobenu un mīlestību». Savukārt autobiogrāfiskā apcere «Atradene un eņģelis» jau ir nodota salikšanai tipogrāfijā. Šo grāmatu Gina Viegliņa-Valliete uzrakstīja pēc apgāda «Jumava» pasūtījuma.
«Esmu ļoti disciplinēta autore. Katru rītu apsēžos pie datora un dažas stundas rakstu. Vienmēr atceros kultūrvēstures pētnieku Voldemāru Ancīti, kurš man ieteica uzrakstīt katru dienu kaut vai vienu rindiņu. Regulāriem prāta treniņiem ir liela nozīme. Noteikti daudz jālasa pašai. Par katru izlasīto grāmatu speciālā blociņā uzrakstu dažas pārdomas un sentences, kas vēlāk var noderēt radošajā procesā. Es iespaidojos no literatūras, tā mani iedvesmo, raisa asociācijas,» par rakstīšanas ieradumiem «Bauskas Dzīvei» stāsta Gina.
Viņa pati ilustrē savas pasaku grāmatas. Autores zīmējumi būs arī jaunajā grāmatiņā «Rūķa Pipariņa vasara», ko apgāds «Jumava» izdos šomēnes. Māksla vienmēr bijusi Ginas uzticama pavadone. Agrā jaunībā viņa apmeklēja VEF Kultūras pils tēlniecības studiju, vēlāk ieinteresējās par keramiku un gleznošanu.
Skumjas bērnības atmiņas
Mūsu sarunas galvenais temats ir autobiogrāfiskais romāns «Atradene un eņģelis». Par grāmatu ir ieinteresējušies vallieši, kuriem Gina atklājusi ieceri. Jurists Arvīds Zvirbulis spriež: «Tā būs laba un vērtīga grāmatas. Bez aplinkiem un izskaistinājumiem autore atklāj savas dzīves smagos pārbaudījumus un personības veidošanos. Ir vajadzīga drosme, lai šādu grāmatu uzrakstītu.»
Allaž možās, dzīvespriecīgās un aizrautīgās Ginas bērnība bija ļoti sūra. Stāsta grāmatas autore: «Samērā nesen uzzināju, ka dzīves pirmo gadu pavadīju Daugavpils rajona Kalkūnes bērnunamā. Nav ne jausmas, kas bija mani vecāki un kāds bija viņu uzvārds. Droši vien nekad neuzzināšu, kādu vārdu viņi man deva un kāpēc mani pameta. Esmu atradene. Vārdu un uzvārdu man piešķīra Kalkūnes bērnunama personāls. Šo dzīves periodu neatceros, toties manas pirmās atmiņas saistās ar Rīgu. Kandavas ielas bērnunamā Pārdaugavā nokļuvu trīs gadu vecumā, bet pamāte mani adoptēja septiņu gadu vecumā.»
Adoptētāja par Ginu tikpat kā nav interesējusies. Meitene izslimojusi visas kaites, kas rodas no nepilnvērtīga uztura un sliktas aprūpes. Pamāte viņu nemitīgi pazemojusi. «Nesaprotu, kādēļ biju viņai vajadzīga. Tikai dzīves nogalē viņa pateica, ka ziņas par sevi man jāmeklē Kalkūnes bērnunama dokumentos. Tā arī bija. Es aizbraucu uz Kalkūni, man izveidojās sirsnīgas attiecības ar iestādes darbiniekiem, taču noskaidrot savu identitāti nav cerību. Autobiogrāfisko grāmatu rakstīju visu ziemu. Ļoti daudz raudāju, vēlreiz izdzīvojot notikumus. Grāmatā ir arī daudz gaišu, saulainu atmiņu un izjūtu,» atklāj. G. Viegliņa-Valliete.
Personības veidotāji
Gina min trīs cilvēkus, kuriem bija ārkārtīgi liela nozīme personības veidošanā. Tā ir vienkārša lauku sieviņa – vectante Anna no Kandavas, kur pavadīti vairāki bērnības gadi, žurnāliste Erna Balode un jaunības lielā mīlestība Jānis. Viņa vārdā Gina nosauca savu dēlu.
Valliete atceras arī Kandavas internātskolas brīnišķīgos skolotājus. Viņa ir uzzinājusi, ka klases audzinātāja Dzidra Pētersone tagad dzīvo Jūrmalā. Autobiogrāfiskajā romānā Kandavas periods ir diezgan plaši atspoguļots. Šī pilsēta Ginai joprojām ir ļoti mīļa.
Pēc pārcelšanās uz Rīgu 15 gadu vecumā Gina sāka strādāt rūpnīcā VEF un vienlaikus mācījās Rīgas Raiņa vakarskolā, tad iestājās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Viņa uzskata: «Vēstures zināšanas mazliet traucē būt brīvai un citādi domājošai, bet vienlaikus tās ir milzīgs ieguvums. Ar prieku devos strādāt uz skolu, lai zināšanās dalītos ar jauniešiem. Man ir skaistas atmiņas par Rīgas 55. vidusskolā nostrādāto laiku. Mani audzēkņi bija hokejisti Artūrs Irbe, Harijs Vītoliņš, kā arī citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Sociālajos tīklos vēl joprojām apmaināmies ar vēstulēm. Manu dzīves skolotāju vidū ir gan Rīgas skolu, gan Valles vidusskolas audzēkņi. Ar jauniešiem man vienmēr bijušas labas attiecības un interesanta sadarbība vēstures apguvē. Pedagogs, ja vien grib, var daudz mācīties no saviem skolēniem.»
Veltījums karavīriem
Nesen Gina Viegliņa-Valliete saņēma apgāda «Jumava» redaktora Andra Habermaņa recenziju par pirmo vēsturisko romānu «Ar zobenu un mīlestību». Tas veltīts Latvijas karavīriem, sākot no 13. gadsimta līdz 19. gadu simtenim. Par šo darbu Gina runā ar lielu aizrautību. Viņasprāt, mums ļoti trūkst grāmatu, kuros vēsturiskie procesi ir saistoši un intriģējoši atainoti. Romāns «Ar zobenu un mīlestību» ir autores pirmais mēģinājums radīt aizraujošus vēstures stāstus. Turklāt Gina ir pārliecināta, ka latviešu literatūrā karavīru tēma nav pietiekami dziļi atspoguļota. Viņi nebija tikai skarbi cīnītāji, bet tādi paši emocionāli cilvēki kā visi pārējie. Arī karavīru dzīvē bija mīlestība, draudzība, pieķeršanās, sapņi.
Romāns vēl nav izdots, bet Gina jau ir saņēmusi vēstuli no lietuviešu tulkotājiem. Viņus īpaši ieinteresēja zemgaļu un žemaišu kopības aspekts. Lēmuma pieņemšana par tulkošanu ir apgāda kompetence, precizē Gina un atklāj, ka lietuviešu interese par romānu viņai izraisa patīkamas emocijas.
Savukārt recenzents Andris Habermanis smalkjūtīgi norāda uz nepilnībām un neskopojas ar atzinību, analizējot grāmatas veiksmīgākās nodaļas. «Es priecājos par sadarbību ar apgāda «Jumava» inteliģentajiem un erudītajiem speciālistiem. Saudzīgais veids, iztirzājot romāna trūkumus, mani nepazemo, bet iedvesmo rakstīt aizvien labāk,» secina Gina.
