Vecumnieku pagasta iedzīvotāja Aina Tamane jau septīto gadu ir individuālā uzņēmuma «Aina» īpašniece.
Vecumnieku pagasta iedzīvotāja Aina Tamane jau septīto gadu ir individuālā uzņēmuma «Aina» īpašniece. No mācību pārzines krēsla Misas vidusskolā bija pienācis laiks sēsties pensionāres šūpuļkrēslā, taču, lai aiziešanu no skolas būtu iespējams pārdzīvot vieglāk, ticis nodibināts uzņēmums.
Uzņēmuma veikaliņā bērni ienāk pēc pildspalvas vai šķērēm, arī aprunāties. Tajā ir grāmatas, kancelejas preces un sveces.
Domāju nekļūdīšos, ja teikšu, ka ļaudis, kuriem trūcis vecāku mīlestības, kā vislielāko dārgumu sirdī glabā atmiņas, kurās uzzibsnī kaut kas no kopā pavadītā laika. Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
– Rīgas dzīvoklī mana un māsas gultiņas atradās blakus. Pie tām māmiņa vienmēr nolika cukura graudiņu un puskonfekti. Kad pirmo nakti pārlaidu pie audžuvecākiem, pamostoties jautāju, kur ir cukura graudiņš un puskonfekte. Audžuvecākiem tā šķita kaprīze, par ko tiku nopērta. Pēc šī gadījuma nestāstīju, ko domāju un ko jutu.
Sodos un nebeidzu brīnīties par cilvēku aprobežotību, kad dzirdu, ka bērnunamos mītošie brāļi un māsas tiek aizvesti katrs uz savu ģimeni. Jūs kļuvāt par apgrūtinājumu vecmāmiņai…
– Vecmāmiņai pēc mana tēva nāves un māmiņas saslimšanas kļuva grūti audzināt mani un māsu, tāpēc es tiku aizvesta pie tēva radiem uz Jēkabpili. Kāpēc tieši es? Es biju tēva meita, un vecmāmiņa nebija atbalstījusi meitas laulību ar manu tēvu, varbūt tāpēc, ka viņš, omītesprāt, nav bijis pietiekami gara auguma… Bet es nežēlojos, jo audžuvecāki bija ļoti labi pret mani, iemācīja strādāt, dzīvot, priecāties un darīt prieku citiem. Ar viņu īsto meitu Veltu man sirsnīgas attiecības neizveidojās, tāpat kā ar māsu Elgu.
Sižets par to, kā būtu, ja būtu, tiek izmantots daudzās filmās, taču dzīvi nevar kā kinolenti samontēt vai attīt atpakaļ. Atliek vienīgi iztēloties – kā būtu izveidojusies jūsu dzīve, ja būtu augusi vecāku ģimenē?
– Droši vien es būtu rīdziniece, mīlēta, lutināta meita. Augusi un veidojusies elitārā vidē. Varu droši teikt – karš izpos- tīja manu dzīvi. Tagad spēku gūstu pie tēva kapa Alūksnē. Varbūt tāpēc, ka viņa padoma man vienmēr trūcis. Māmiņa ir apglabāta Strenčos, taču pie viņas vēl neesmu bijusi… Kad ar māsu un vecmāmiņu bijām devušās viņu apciemot slimnīcā, māte mani nepazina…
Es gribētu ticēt, ka bērni paši izvēlas vecākus. Vai ticat šim apgalvojumam?
– Nē, līdz tam vēl neesmu nonākusi, bet grāmatas «Darvina maldi» un «Vēstījumi un zīmes no Visuma» manī ir radījušas nopietnas pārdomas par dzīvības izcelšanos uz Zemes.
Zinot, kādas sāpes nācies izciest, jūsos ir apbrīnojams dzīvesprieks.
– Man vienmēr blakus ir bijuši labi cilvēki, kas iedvesuši ticību dzīvei – audžuvecāki, draugi, kolēģi, dēli un daudz, daudz citu. Vēl joprojām sarakstos ar draudzeni Veltu no Indāru skolas.
Reizēm nodaru sev pāri, uzņemoties pārāk smagus darbus, bet cenšos tos veikt tik labi, cik spēju. Esmu optimiste un tāda cenšos būt arī tad, kad jāteic atvadu vārdi tuviniekiem, stāvot pie mūžības sliekšņa.
Vai pie veiksmēm var pieskaitīt arī ģimenes dzīvi?
– Domāju, ka sapņi attiecībā uz to ir daļēji piepildījušies. Pirmajā laulībā es jutos ļoti mīlēta. Es atnācu uz Vīgantes septiņgadīgo skolu, kur viņš mācīja mūziku un matemātiku. Viņam bija 39 gadi, man – 20. Man patika ar viņu sarunāties, jo viņš bija ļoti erudīts cilvēks. Mani par labu darbu pārcē- la strādāt uz Jaunjelgavas vidusskolu, viņš atnāca uz Misu. Viņš man rakstīja vēstules, brauca ciemos.
Kad precējos, man bija 23 gadi. Viņš pret mani bija ļoti labs un uzmanīgs. Mūsu laulībā piedzima divi dēli. Kad vīrs pakļuva zem vilciena, es zem sirds nēsāju otru bērniņu. Tieši Mi- sas skolas kolēģi – Gaida Bērziņa un Rasma Jaunzeme – bija mans vislielākais atbalsts. Otro reizi apprecējos 40 gadu vecumā, taču šī laulība diemžēl neizdevās.
Šķiet, tāpēc esat tik aktīvi iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē – bijusi deputāte pagastā, kora prezidente un daudz laika veltījusi darbam.
– Misas skola ir mans mūža darbs. Esmu Misas skolā gadu gaitā bijusi gan vecākā pionieru vadītāja, gan mācījusi matemātiku, bijusi mācību pārzine un vadījusi skolas internātu. Pēc Jaunjelgavas vidusskolas sāku strādāt Misas septiņgadīgajā jeb tā dēvētajā vecajā skolā direktores Maigas Darmanes vadībā – jaukā un sirsnīgā kolektīvā. Jauno skolu uzcēla gada laikā – 1974. gadā. Tas lielā mērā ir Misas kūdras fabrikas toreizējā direktora Jāņa Krūmiņa nopelns. Tolaik bija kabinetu «bums», un katrs skolotājs centās to iekārtot pēc iespējas labāk. Skolas direktore bija Rasma Jaunzeme. Mēs ļoti labprāt uzņēmām kolektīvā jaunus skolotājus un centāmies radīt tādu vidi, lai audzēkņi justos labi. Neaizmirstama bija skolas 120 gadu jubileja 1984. gadā. Visi bijām lepni par piederību tieši Misas skolai. Krietni vēlāk kolēģi man sarīkoja lielisku 60 gadu jubileju. Mācību pārzines darbā vienmēr esmu centusies vispirms izcelt cilvēkos labo un tikai pēc tam norādījusi uz nepilnībām.
Arī tagad sekoju izglītības norisēm Latvijā, domāju, ka nepietiekama ir ministrijas dotā informācija par paredzamo izglītības reformu. Līdz galam nav atrisināts arī mācību grāmatu jautājums, sāp politiķu attieksme pret pensionāriem, kultūras darbiniekiem un mediķiem.
Es piekrītu populistiskam teicienam, ka sievietes ir no Venēras, vīrieši no Marsa. Jūs esat strādājusi gan sieviešu direktoru, gan vīrieša – Jāņa Kārkliņa – vadībā. Vai bija jūtamas atšķirības?
– Noteikti. Jānis Kārkliņš tvēra darba lietas pragmatiskāk, lietišķāk, bet sievietes bija emocionālākas un arī sīkumainākas. Taču nenoliegšu, ka arī viņas strādāja no sirds. Joprojām apbrīnoju, cik lieliski ar direktores pienākumiem tiek galā man ļoti labi pazīstamas sievietes, rajona skolu direktores – Vera Grigorjeva, Izolde Krāģe, Dace Penķe, Jaņina Kursiša. Priecājos arī par vedeklas Inetas spējām vadīt Rojas vidusskolu. Arī otra dēla sieva Ingrīda ir pedagoģe. Viņa strādā Vecumnieku vidusskolā.
Vai nebija grūti ilgus gadus dzīvot Misā audzēkņu un vecāku acu priekšā?
– Man vienmēr gribējies būt cilvēkam starp cilvēkiem. Es nekad neesmu slēpusi, ka man ir vājības – dziedāt vietā un nevietā, skaļi pasmieties, paballēties, reizēm nesaposties… Mani priecē arī skaisti saklāts galds, ciemiņi, margrietiņas, dēli un tuvinieki.
Dēliem pateicos par jaukajām vedeklām, mazbērniem, par «Ainu» un automašīnu, mobilo telefonu. Dēli mani ieved moderno tehnoloģiju laikmetā, kurā jūtos iederīga.
***
AINAS TAMANES dzīves gājums
dzimusi 1938. gada 10. septembrī Rīgā, Latvijas armijas virsnieka un matemātiķes ģimenē.
Sākoties Otrajam pasaules karam, tēvs krita Alūksnē. Pēc tam māmiņa neārstējami saslima. Aina nokļuva pie audžuvecākiem Jēkabpils rajona Leimaņu pagastā, māsa Elga palika dzīvot pie vecmāmiņas.
Gājusi skolā Jēkabpils rajona Indāru četrklasīgajā pamatskolā, Mežzemes septiņgadīgajā skolā, Zasas vidusskolā. Tieši Mežzemes skolā Aina nolēmusi kļūt par skolotāju. Absolvēts toreizējais Viļa Lāča Liepājas Pedagoģiskais institūts.
Pirmā darbavieta – Jēkabpils rajona Staburaga pagasta Vīgantes septiņgadīgā skola, tad darbs Jaunjelgavas vidusskolā un 38 gadi pavadīti Misas skolā.
Aina Tamane bijusi divreiz precējusies, ir divi dēli Guntis un Aivis, pieci mazbērni un lielā mīlestība – koris.
