Jaukā augusta sestdienā pēc pasākuma vienā no Vecumnieku novada pagastiem braucām garām saules apspīdētiem tīrumiem, kuros kombaini peldēja kā kuģi pelavu mākoņos. Tāda mūsdienu «Straumēnu» aina.Aiz kāda ceļa līkuma nelielā piemājas laukā labību kūla mazākais «Claas» kombains, kādu nācies redzēt. Piebraucis ar smago mašīnu, saimnieks gaidīja birumu un labprāt piekrita aprunāties. Esot jau no tālienes atpazinis «Bauskas Dzīves» redakcijas mašīnu.Vīrs stāstīja, ka pašam sava kombaina nav, bet labais kaimiņš izpalīdzot. Labība tiekot audzēta pašu vajadzībām – cepot maizīti, audzējot dažādus mājlopus, sīkzemnieka sētā esot prāvs skaits vistu, pīļu un zosu. Tēvs lepojās, ka viņam aug divi dēli, kaut kā pa to dzīvi jākuļas, lai bērnus izaudzinātu. Mājās sēdos pie datora rakstīt ziņu par to, ka ne tikai lielajiem zemniekiem pļaujas laiks, arī mazajiem labība jānokuļ, un cik labi, ja kaimiņš kaimiņam izpalīdz. Skatoties blociņā, sapratu, ka saimnieka uzvārds pierakstīts ne visai salasāmi. Internetā izmeklējos ceļmalā sastaptā vīra nosaukto zemnieku saimniecību – nekā. Zvanīju paziņai, kura šajā pagastā dzīvo, vaicājot, varbūt viņa šo cilvēku pazīst. «Tu taču nedomā par viņu rakstīt? Tad uz mūsu pusi vairs nebrauc! Pīlītes viņš tev ir sapūtis! Sievas, mātes un meitas ir acis izraudājušas šī kandžas dzinēja dēļ, kurš citus apdzirda. Tam arī tie graudi vajadzīgi,» piktojās uzrunātā. Ja mazajā miestā viss tik labi zināms, vai nu tiešām kārtībnieks tajā sētā nav bijis? Novadniece atgādināja, ka likums neliedz savām vajadzībām «dzimtenīti» brūvēt, bet gandrīz nav nosakāms vai arī negribas meklēt, kur beidzas paša vajadzības un sākas nelegāls rūpals. Turklāt ne jau viņš vienīgais tāds.Tā nu ceļmalnieks turpina brūvēt un sievas raudāt. Tāda mūsdienu «Straumēnu» aina.
