Kāpēc skolēniem ir jābrauc ekskursijās, kopīgi ar skolotājiem jāapmeklē teātri, koncerti un arī pašiem radoši jāizpaužas?
Kāpēc skolēniem ir jābrauc ekskursijās, kopīgi ar skolotājiem jāapmeklē teātri, koncerti un arī pašiem radoši jāizpaužas? Lai gūtu jaunu informāciju un izklaidētos, var arī nekur nedoties. Pietiek ar datoru, televīziju un diskotēkām.
Citi lasa arī grāmatas, tādēļ par informācijas saņemšanas iespējām nav jāraizējas. Un tomēr ir jābrauc un jāiet – jo biežāk, jo labāk. Ar divām obligātām skolas ekskursijām katru mācību gadu nepietiek. Jo kur gan citur, ja ne ārpus mājām, skolas un pagalma bērni socializēsies jeb apgūs sabiedrībā pieņemtās uzvedības un izturēšanās prasmes?
Par šo jautājumu sāku domāt pēc kāda brauciena skolēnu autobusā. Kopā ar audzinātājām sākumskolas klašu audzēkņi devās uz kādu intriģējošu sarīkojumu un notikuma gaidās bija mazliet “uzvilkti”. Stundu ilgais brauciens vismaz man izvērtās par īstu antipedagoģijas realitātes šovu.
Nudien neatceros, kad pēdējo reizi būtu dzirdējusi falsetā izkliegtu pavēli “Turi muti!”. Jā, reizēm bērni mēdz sūdzēties, ka skolotāji viņus lamā un pazemo, taču neviens nevar pierādīt sacītā patiesīgumu, jo šādi konflikti parasti notiek bez lieciniekiem. Laikam esmu naiva ideāliste, bet man šķita, ka izglītības iestādēs pazemojumi un rupjības līdz ar padomju laiku ir izzuduši uz neatgriešanos.
Bet ne jau par to ir šis stāsts. Domās norobežojos no situācijas un sāku uzmanīgi vērot bērnus. Radās iespaids, ka ceļojums autobusā vairākumam ir mūžā pirmais, jo viņi neapzinājās atšķirību starp uzvedību mājās un transporta līdzeklī. Kad puišelis, kura augums tikai nedaudz sniedzās pāri galda malai, uzsauca: “Hei, šoferīt, uzgriez skaļāku mūziku!”, sapratu, ka viņš atdarina savā ģimenē vai pagalmā aizgūtu komunikācijas modeli.
Protams, skolas virsuzdevums nav labot ģimeņu kļūdas, vērsties pret vecāku nevērību un aprobežotību, taču ikvienā jaunā situācijā bērniem vajadzētu palīdzēt iejusties, lai viņi zinātu, kāpēc tiek prasīta adekvāta uzvedība. Kopīgos ceļojumos vai citās aktivitātēs to var izdarīt tikai skolotāji.
Mazie bērni, kas īsu laiciņu izrādījās mani ceļabiedri, pat nenojauta, ka braucošā transporta līdzeklī nedrīkst staigāt, snaikstīties gar logiem, jo to aizliedz drošības apsvērumi. Viņi noteikti brīnītos, uzzinādami, ka sodu par šādu pārkāpumu nāktos maksāt īrētā autobusa vadītājam, nevis viņu skolotājām vai vecākiem.
Kad tuvojāmies ceļa mērķim, klusībā sāku bažīties par to, kā bērni Rīgā šķērsos ielu. Bet viss, šķiet, ir beidzies laimīgi, lielie un mazie braucēji droši vien ir apmierināti. Pedagoģijai “Turi muti!”, kā rādās, ir panākumi.
