Atvars nudien ir pamatīgs. Pat iedomāties nevarēju, ka latviešu mūsdienu literatūrā eksistē arī tāds, nosacīti dēvējot – sadzīves erotikas žanrs.
Atvars nudien ir pamatīgs. Pat iedomāties nevarēju, ka latviešu mūsdienu literatūrā eksistē arī tāds, nosacīti dēvējot – sadzīves erotikas žanrs. Fizioloģisko detaļu izklāsta ziņā tas, šķiet, varētu pārspēt 20. gadsimta šedevru “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” un tuvoties šīs ievirzes atvieglotam variantam – romānam “Emanuēla”. Ja vien būtu skaidrs, kādai auditorijai “Jūtu atvars” ir adresēts un kāpēc vispār tas tapis…
Atšķirībā no populārajiem nosauktajiem darbiem, latviešu autores mērķis lasītājiem netop skaidrs. Bet laikam mūsu rajona lasītājiem tas nebūtu svarīgs, jo romāna darbība taču notiek Bauskā (tikpat labi tā varētu risināties arī Aizputē, Ludzā vai Maļinovkā), cik noprotams, pagājušā gadsimta 70. gados. Piemīlīgā varone dzīvo piena kombināta mikrorajonā, bet viņas mīlas objekta – seksa īstena “giganta” – koordinātes nav precīzi fiksētas. Vienīgais mierinājums ir fakts, ka varbūt daži Bauskas piecdesmitgadīgi kungi varētu sevi identificēt ar neremdināmo mīlētāju un gūt jaunu dzīvessparu…
Taču diezin vai tādus “mīlas atvarus” viņi lasa. Un nav jau arī peļami, jo romāna stilistika un valoda brīžiem šokē motivācijas pilnīga trūkuma dēļ. Literatūrā, protams, var izmantot slengu un pat lamuvārdus, ja vien to pielietojums attaisnojas. Par to iespējams pārliecināties daudzu Latīņamerikas, ASV un Krievijas mūsdienu autoru atzītos un augsti novērtētos darbos. Toties sacerējumā “Jūtu atvars” šie paņēmieni ir pliekani un nebaudāmi. Turklāt 70. gadu ielu žargons ievērojami atšķīrās no pašreizējā, bet “Jūtu atvarā” tiek piedāvāts gluži neiedomājams miksējums. Par saturu vispār nav vērts runāt.
