Čāpiņa dēls tumsā izdzird aizdomīgus trokšņus. Viņš sabīstas, ņem vāli un sit neredzamajam briesmonim pa galvu. Izrādās, tas bijis tikai teliņš.
Bauskas novada amatierteātru skatē Jaunsaules aktieri izspēlēja Jēkaba Janševska stāstu «Kā bagātā Čāpiņa dēls precējās». Analizējot iestudējumu, žūrijas dalībnieks, režisors Jānis Kaijaks norādīja: «Vai tiešām telēns, lai arī tumsā, varēja būt tik draudošs, ka liels puisis pārbīstas un sit to nost? Vajadzēja jau viņam būt drosmīgākam, nebaidīties riskēt!»
Vēl vairāk trakulību
Šo atziņu varētu attiecināt uz vairākumu skatē izrādīto darbu – režisoram nav jābaidās riskēt, meklēt līdz šim neiestudētus darbus, atrast aktieru spējām piemērotas izpausmes metodes. Tieši tādēļ īpaši uzteikti divi darbi: Īslīces teātrī «Dadži» iestudētie «Velniņi» un vecsauliešu izrādītās pasakas iestudējumā «Brīnumgredzens».
«Tā ir liela un vienlaikus arī uzteicama režisora atbildība – riskēt, nevis atrādīt jau labi atstrādātus paņēmienus,» par izrādi «Brīnumgredzens» teica žūrijas dalībniece Dace Liepeniece. Režisore Gunta Siliņa bija atradusi vācu rakstnieku pasakas, to saturu atveidoja gan lelles, gan aktieri.
«Literārais materiāls labs, maz zināms, taču ļoti stāstošs. Jauki, ka izvēlējāties dažādus izteiksmes līdzekļus: lelles, aktierus, kostīmu miksli. Tikai visa ir par daudz. Aktieri jums ir lieliski, ar neparasto uzdevumu tiek galā labi. Iestudējums būtu stilistiski jāattīra,» režisorei skaidroja D. Liepenice. Izskanēja ieteikums rast vienotu pieeju aktieru kostīmiem.
Īslīciešu «Velniņus» J. Kaijaks uzteica par nebaidīšanos meklēt jaunu piegājienu labi zināmam materiālam: «Teikšu godīgi, tas ir unikālākais «Velniņu» iestudējums, kāds redzēts. Lieliski ir galveno varoņu atveidotāji Agris Zentelis un Edgars Apaļais. Ja reiz izvēlējāties seno pasaku rādīt mūsdienu versijā, varēja ļaut velniņiem «spridzināt» vēl vairāk. Galveno principu šādā situācijā jums izdevies saglabāt – joki nav pārvērtušies ākstībās, gaume saglabājusies.»
Atbilst spējām
Tomēr arī «Velniņu» iestudējumam žūrija aizrādīja par stilistisko neviengabalainību. Vēloties izrādi dažādot, sajukuši laikmeti, tērpi, līdz ar to rodas «netīrs» kopiespaids.
Atzinīgus vārdus žūrija veltīja Codes amatierteātrim «Spēlētprieks» par Vigitas Pumpures lugas «Tobiass ir miris, lai dzīvo Tobiass!» iestudējumu. Mūsdienu sadzīves ainās izmantota gaumīga scenogrāfija, aktieru ansamblī vairāki uzteicami veikumi. Literārais materiāls atbilst kolektīva spējām.
«Šo ludziņu iestudē daudzi, jo tā ir saistoši uzrakstīta, aktieri var izspēlēties. Tāds vienkāršs vēstījums, kuram ir savs īpašais kods. To diemžēl nav izdevies atrast, tādēļ darbs nepārsteidz. Dažās epizodēs aktieru spēle nav viendabīga, citviet pārāk sadrumstalotas ainas. Tomēr izrādi var skatīties,» atzīst J. Kaijaks.
Minētos trīs iestudējumus žūrija nosauca par tādiem, uz kuriem var aicināt skatītājus, viņi mājās dosies kā ieguvēji. D. Liepeniece atzina – katra izrāde ir kā dzīvs organisms. Skatē, iespējams, uztraukums aktieru spēlē ienes savas korekcijas. Tādēļ tā ne vienmēr rāda objektīvu ainu.
«Svarīgi, lai izpildītājiem – aktieriem un režisoram – patīkams ir pats process. Kā luga lasīta, kā par to spriests, kā meklēti labākie izteiksmes veidi. Tāpēc vislielākā atbildība jāuzņemas režisoram. Viņam, izvēloties daiļdarbu, jānovērtē kolektīva iespējas. Režisoram jāredz, vai aktieris iestudēšanas procesā sevi bagātina vai uz skatuves kāpj tikai tādēļ, lai piepildītu savas ambīcijas. Ja aktieris bagātinās sevi, izrādē ieguvēji būs arī skatītāji. Tādēļ uzskatu, ka lugas izvēle ir vislielākā režisora atbildība, tas ir viņa profesionalitātes apliecinājums. Lielā mērā tas ir arī pirmais solis uz panākumiem,» teica žūrijas dalībniece.
Erotisks šovs
«Skatei kolektīvi bija gatavojušies. Nav virsotņu, bet nevienu izrādi nevar nosaukt arī par pilnīgu izgāšanos,» rezumē J. Kaijaks. Taču vērtētājs nespēj atturēties, nepasakot skarbākus vārdus par vienu iestudējumu – uzvariešu rādīto lugu «Dāvana tantei». Režisoram Uģim Donerblicam, jau izvēloties šo lugu, vajadzējis rūpīgi pārdomāt, vai tā nebūs vien izdabāšana sabiedrības pieprasījumam pēc seksuālajām tēmām. Četras aktrises nostādīt vienā plānā un likt visu laiku spriest, vai viņas grib vai negrib redzēt vīriešu striptīzu – tas nav izrādes vērts darbs, uzskata režisors. «Pēdējā aina lieliski iederētos Ķīpsalas erotiskajā šovā, bet ar to varētu neapgrūtināt skates žūriju,» atzina J. Kaijaks.
Jaunsauliešu iestudējumā pēc J. Janševska stāsta motīviem žūrija uzteica režisores Ingas Cepures uzdrošināšanos dramatizēt literāro materiālu, tomēr vienlaikus tā izrādījusies šī darba lielākā neveiksme. Atrast stāstā būtiskāko, izdomāt tā korektu, viengabalainu pasniegšanas veidu – tas pilnībā nav izdevies. J. Kaijaku visas izrādes garumā mulsinājis jautājums, kas tiek rādīts – tautas komēdija, melodrāma vai reālistiska traģikomēdija.
«Lielisks aktieris ir Čāpiņa lomas atveidotājs Daniels Skuja, viņam ir dzīvas un patiesas acis. Diemžēl ar puisi nav strādāts, lai ļautu viņam izpausties,» rezumē J. Kaijaks. Arī D. Liepeniecei šķitis, ka aktieri teju visu izrādi nav spējuši saprast, ko viņi spēlē – jokus vai nopietnību. «Darbs ir darīts, kolektīvam ir potences, diemžēl ir pārāk daudz neizmantotu iespēju,» tā D. Liepeniece.
Aspaziju «nepaceļ»
«Aktieri savu darbu paveica tādā līmenī, kā viņi to vairākkārt darījuši arī pirms skates. Stress bija, bet bez tā nevar. Man šķiet, žūriju neapmierināja mūsu izvēle – rādīt Aspazijas lugu «Zeltīte». Taču repertuāra izvēle ir milzīga problēma. Vairāki autori, kuri raksta amatierkopām, domā, ka mums vajag tikai kaut ko smieklīgu, muļķīgu, primitīvu,» pārdomas atklāj Bauskas tautas teātra režisore Ināra Hegenbarte.
J. Kaijaks viņai piekrīt daļēji. Aspazijas daiļrade tiešām ir ļoti smags pārbaudījums jebkurai teātra trupai. «Taču no Bauskas Tautas teātra mēs tomēr gribam prasīt ko vairāk nekā no viena pagasta amatierkopas. Diemžēl šoreiz galveno darbu nav izpildījusi režisore – nav izdevies «atslēgt» lugu. No tā arī daudzas citas nepilnības. Kolektīvam ir potences, vairāki aktieri apliecināja, ka viņi spēj būt interesanti, skatāmi, bet ar viņiem daudz jāstrādā. Materiāls ir,» tā par baušķenieku trupu teica J. Kaijaks.
Novērtējot visus sešus Bauskā redzētos iestudējumus, žūrija nolēma reģiona skatei nevirzīt nevienu.
