Tā gadās. Noticēt līgošanas pasaciņu burvībaiLīgo vakaru un nakti daudzas vasaras svinu, esmu apjēgusi, ka šajā saskaldītajā pasaulē ir jābūt jel kādai tradīcijas noturībai. Tu nezini, vai pēc nedēļas tev būs tie paši ienākumi, kas šodien, tu nezini, cik ilgi spēsi veselību noturēt… Bet tu zini, ka 23. jūnijā tev būs, pie kā līgot, ka tur varēs pīt vainagus, degs ugunskurs, kādu dziesmu nodziedāsim un allaž atradīsies kas ēdams un dzerams, un būs, kas stāstus stāstīs, būs, kas tavējos klausīsies, būs pirtī iešana. Vismaz kāda stabilitāte – atpūta miesai un dvēselei.Izskaidrot Jāņu naktiŠoreiz pie Jāņu ugunskura sagadījās kuplāks līgotāju pulciņš, pievienojās arī treilerī pa Eiropu ceļojošs kanādiešu pāris. Nu mums bija tā rūpe Patrīciju un Bilu «apgaismot», kādā laikā viņi Latvijā iebraukuši. Namatēvs un namamāte mazliet nosūkstījās – būtu eiropieši, varētu vāciski sazināties, bet tie no Amerikas neko citu kā savu angļu valodu nemāk. Nu tad klāstījām, cik tik spējām, – par zāļu, vainagu, siera, ugunskura, tautasdziesmu jēgu, par Jāņu nakts burvību un mistiku. Paši gudrāki kļuvām. Viesu sajūsma nebeidzama.Viens no jaukākajiem stāstiem – par ugunskura iedegšanu pulksten 22.22, jo tad saule riet, un liesmu uzturēšanu tajā līdz pat nākamā rīta pulksten 4.30, kad saule lec. Ugunskurs sargā mūs visus tumšās stundās, uztur siltumu un gaismu laikā, kamēr saulīte guļ.Pēc pirts rituāla kādu laiku pasēdējām, padziedājām un ap pustrijiem posāmies gulēt. Tad kanādietis Bils diezgan dusmīgi noteica: «Kas tad te par ugunskuru rūpēsies? Tas jau tagad padzisis, līdz rītausmai vairs nedegs. Tie visi jūsu stāsti ir «batonu bāšana ausīs» ārzemniekiem?» Mazliet apjukām. Tad mājasmāte cēlās un gāja kraut malku ugunskurā, lai tas tiešām degtu līdz ausmai. Rūpe par tradīcijām un viesiem tika izturēta līdz galam.Vainagi kā maskējošs ietērpsJāņu dienu iesākām vēlu. Pēc negulētās nakts un pirtī iešanas dāmām frizūras ne pirmā svaiguma, bet posties slinkums. Tomēr iecerēta vēl kāda tradīcija – apmeklēt Rundāles pils parku. Jāstūrē mašīna, svešākos ļaudīs jāiziet. Salikām galvās Jāņu vainagus. Nu smuki, matu defekti noslēpti. Vīrieši palika mājā saimniekot, sievietes devās rožu un pujeņu daiļumu baudīt.Neienāca gan prātā, ka ceļu policistiem šofere ar trejdeviņu zāļu vainagu galvā šķitīs dīvainība. Mani apturēja pirmo reizi mūžā. Policistu jauneklis bija pilnīgi pārliecināts, ka šie sievišķi mašīnā ir galīgi dulli, bet autovadītāja noteikti ir alkohola reibumā. Man vajadzēja dziļi ievilkt elpu un tad lēni pūst iekš kaut kā, ko viņi sauc par trubiņu. Aparātā parādījās nulles, jauneklis neticēja, lika procedūru atkārtot vēlreiz. Kompanjones pa to laiku salonā traki ķiķināja un sāka dziedāt to dziesmu par piecīšiem. Es satraucos ne pa jokam, jo policistam trūka jebkādas humora izjūtas, viņam nebija apjēgas arī par to, ka Jāņos dāmas maskē nefrizētās galvas ar vainagiem. Trubiņā joprojām rādījās nulles, policistam mēs beidzot «piegriezāmies», un viņš atļāva braukt tālāk.Rundāles pils parkā bija burvīgi. Apmeklētāju nebija daudz, bet kāda itāliešu tūristu grupa mums nāca klāt, rādīja uz vainagiem mūsu galvās, smaidīdami lūdza atļauju fotografēt un sauca: «San Džovanni, San Džovanni!» Sapratāmies, jo vasaras saulgriežus Eiropā daudzās valstīs atzīmē, itālieši to sauc par Svētā Jāņa Kristītāja dienu, Jānis viņiem ir Džovanni. Kāpēc latviešu policists uzreiz to nesaprot?
