80. dzimšanas diena – Elenai Bartkevičai.Ceraukstietes Elenas Bartkevičas mūžs nav bijis viegls, taču viņa allaž cenšas saglabāt optimismu, jo citādi dzīve cilvēku gluži vienkārši norokot.Jubilāres dzimtā puse ir Pasvale Lietuvā, kaut gan zina stāstīt, ka ģimene pirms Pirmā pasaules kara dzīvojusi Rīgā, bet bijusi spiesta dzīvesvietu pamest. «Tētis strādāja ķieģeļu fabrikā, bet māte bija vecmāte un pieņēma mājdzemdības, jo toreiz jau tādas slimnīcas nebija. Arī pati piedzimu mājās, mamma iztika bez nekādiem palīgiem,» atklāj Elena. Ģimenē viņi bijuši 12 bērni, no kuriem visvairāk bija pārstāvēts stiprais dzimums. Nāca nākamais karš, un daļa no ceraukstietes brāļiem mājās neatgriezās, un viņu liktenis ir neskaidrs, pārbraukušajiem ģimenes locekļiem bija mazākas vai lielākas traumas.Latvijā jubilāre ieradās 21 gada vecumā, jo vismaz toreiz dzīves apstākļi šeit bija daudzsološāki. Tā kā Elena izglītojusies vienīgi dzīves skolā, nekādus augstos amatus viņa nevarēja iekārot, lielākoties darba gaitas ir saistītas ar lopu kopšanu. Strādājot ceraukstiete ir vairākkārt nopietni traumējusi muguru, ilgāks laiks bijis jāpavada gultā, taču rūpes par to, lai bērniem, kurus viņa audzināja viena, allaž nekā netrūktu, bija svarīgākas par visu.Arī tad, kad bērni un mazbērni izauguši, jubilāre dīkā nesēž. Ģimene allaž tiek apgādāta ar adījumiem. Elena arīdzan pati dara lielu daļu lauku darbu: «Lopiņu vairs nav, bet turu putnus, lai saglabātu lauku izjūtu.» Par to, ka viņai būtu garlaicīgi, nevarot sūdzēties, jo dēls Ivo ciemos brauc katru dienu, vedekla pa dienu atstāj suņus, lai tie te izskraidās. Vēl vairāk ļaužu te ir nedēļas nogalēs, kad visi no pilsētas brauc uz šejieni «pirtoties». Daudzi, kuri alkst pēc dabas, sarodas te uz Jāņiem. Lai gan ģimenē nav neviena šī vārda īpašnieka, iemesls svinēšanai vienmēr tiek atrasts.
