Ar apziņu: «Gan jau nekas slikts nenotiks!» vai «Man jau tā negadīsies!» mēs dzīvojam pārāk bieži. Saprotam, ka viss ir iespējams, bet tas nešķiet pietiekami reāli, lai par to sāktu uztraukties jau tagad. Vai esam pārlieku lieli optimisti vai tomēr pavirši un vienaldzīgi?
Arī traģēdija Zolitūdē diemžēl ir apliecinājums tam, ka notiek un notiks nelaimes, pēc kurām skaļi izskan jautājums: «Kāpēc?» Varbūt jāpieņem, ka Dieva priekšā visi esam vienādi. Lielākas priekšrocības radīsies, kad paši sāksim sevi un citus sargāt.
Pašlaik lielāko diennakts daļu dzīvojam tumsā. Joprojām ir cilvēki, kas ārā dodas bez atstarotājiem. Tas nekas, ka apdzīvotas vietas ir apgaismotas. Kad gājējs melnās virsdrēbēs šķērso ceļu, autovadītājs tumšo stāvu spēj pamanīt tikai pēdējā brīdī. Par to pārliecinājos pagājušajā nedēļā, braucot cauri Iecavai. Pieticīgs rādītājs spidometrā un moža redze ir labākais autovadītāja sabiedrotais. Kāpēc gājēji izaicina savu likteni?
To pašu varu teikt par veselību – nepievēršam tai pietiekamu uzmanību. Medicīna ir dārga un mūsu ekonomiskajai situācijai bieži vien «nepanesama». Tomēr vienmēr profilakse ir lētāka nekā seku novēršana. Lieku reizi atgādinu un aicinu ikvienu un jebkurā dzīves jomā – vairāk pievērsties profilaksei. Viena no mūsdienu smagākajām slimībām, kas nejautājot atņem veselīgu cilvēku dzīvību, ir ļaundabīgie audzēji. Atmiņā palicis lasīts fakts – trešdaļa vēža saslimšanas gadījumu tiek atklāta stadijā, kad slimība vairs nav ārstējama. Par izārstēšanu var runāt tikai tad, ja to diagnosticē laikus – pirmajā vai otrajā stadijā.
Ja tu mīli sevi un savus tuvos, tad rūpējies un sargā sevi. Neesi vienaldzīgs ne pret savu, ne citu ļaužu drošību un veselību!
