Bērnunama «Annele» direktore Lilita Grāvīte pēc bērnu lūguma savā kabinetā glabā vairāk nekā simt rotaļu lāču.
Bērnunama “Annele” direktore Lilita Grāvīte pēc bērnu lūguma savā kabinetā glabā vairāk nekā simt rotaļu lāču.
Viss sākās ar kādu nelielu, brūnu ķepaini, kuru pirms pusotra gada direktorei glabāšanā iedeva bērnunama audzēknis Aleksandrs Babijs. Viņam tas bija dāvināts. “Aleksandru pie mums atveda Ziemassvētku vakarā. Maijā, kad viņš devās pie atbalsta ģimenes, Saša ienāca pie manis un sacīja: “Es iešu prom pie tantēm, bet tu, vadītāj, viņu sargā!” Rudenī lācis Sašu sagaidīja,” stāsta Lilita. Ķepainis bieži ceļo no direktores kabineta uz Sašas gultiņu. Tāpat notiek arī ar citiem medus kārumniekiem, jo brūnajam lācītim piepulcējušies daudzi. Meistars bijis spiests direktores kabinetā vēl piestiprināt divus plauktus, kur novietot “graustus”, kā viņš tos ar humoru dēvē.
Tiklīdz uz “Anneli” tiek atvesta kāda rotaļlietu kaste, audzēkņi izlasa lāčus un novieto direktores kabinetā. Lielākiem bērniem patīk mazi lācēni, ko nēsāt iekškabatās, mazākiem – apģērbti, stilizēti, atgādinot, piemēram, slaveno Betmenu, tāpat viņiem tīk, ja lācītis nav viens, bet kopā ar kādu vēl mazāku ķepainīti. Lilita atzīst, ka viņai patīk rotaļlietas. Bērnunama vadītāja stāsta, ka tās ir “nepiepildītās rotaļlietas”, jo viņas bērnībā bijušas tikai lelles ar plastmasas galvām un mīkstiem vidukļiem.
Savukārt tagadējiem bērniem pieķeršanās rotaļlietām, īpaši lācīšiem, varētu nozīmēt to, ka viņi vēlas būt aizsargāti, mīlēti. Vadītājas kabinetā nav tikai audzēkņu lāči, bet arī citas, īpaši viņai dāvinātas bērnunama audzēkņu pašdarinātas lietas. “Tās man ir vismīļākās, jo katru dāvinājumu vadījusi kāda doma,” atzīst Lilita. Savukārt mājās viņa glabā divas ļoti vērtīgas no vecāsmātes mantotas lietas – piparu piestiņu un dzintara piespraudi.
Piparu piestiņa ceļo no paaudzes uz paaudzi, to Lilita atdos savai vecākajai meitai, jo arī pati to saņēmusi kā pirmā atvase. Toties dzintara piespraudi vecāmāte dāvinājusi tikai viņai. Lilita domā, ka vēl nav pienācis vecums, kad to varētu atļauties uzlikt. Dzintars ir piemērots īpašam apģērbam, gadiem, izjūtām, taču ne viņai ar skrejošo dzīvesveidu, prāto Lilita un ar humoru teic, ka nāks uz redakciju, kad piemērotā reize būs pienākusi.
