Vienmēr esmu apgalvojusi, ka Bauska ir maza pilsēta. Taču, kad sešas nedēļas nevarēju iztikt bez kruķiem, viss, kas šķita tuvu, piepeši kļuva tikpat kā nesasniedzams.
Vienmēr esmu apgalvojusi, ka Bauska ir maza pilsēta. Taču, kad sešas nedēļas nevarēju iztikt bez kruķiem, viss, kas šķita tuvu, piepeši kļuva tikpat kā nesasniedzams.
Pirms dažiem gadiem piedalījos seminārā par iespējām pārvietoties cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Skaistajā pilsētā Siguldā ziemas dienas nokrēslā semināra rīkotāja žurnālistus sasēdināja ratiņkrēslos un uzdeva veikalā nopirkt maizi, preses tirgotavā avīzi, aizbraukt uz parku un šķērsot ielu. Taču vispirms vajadzēja izkļūt no viesnīcas. Protams, nosisties mums neļāva, palīgi un, ja nepieciešams, arī ratu nesēji bija līdzās. Taču situācija lika aptvert bezpalīdzību, ko jūt cilvēks, kurš piepeši vairs nespēj staigāt.
Līdzīgi bija arī man, jo dažā Bauskas ielas posmā šo nedēļu laikā esmu saskaitījusi vai katru akmentiņu. Kad nu piepeši cilvēks ir nolikts nevis uz divām, bet trim kājām, katrs negludums zem pēdas gājējam var atgādināt, ka zemei ir liels pievilkšanas spēks. Man nekad nav bijis svešs fizisks darbs, turklāt esmu no tiem, kuri pieraduši lielākoties staigāt kājām. Nekad iepriekš nebiju varējusi iedomāties, ka tulznas var iegūt arī uz delnu pamatnes – atspiežoties pret kruķiem. Šāda “staigāšana” pamatīgi trenē vēderpresi un roku muskuļus. Domājot optimistiski, varu teikt, ka neizbaudījusi to nezinātu un nav sava ļaunuma bez labuma.
Paldies saku kolēģiem, kuri slimošanas laikā palīdzēja man vismaz reizēm izkļūt no mājas. Arī tad, ja ir jāpārvar daži betona pakāpieni, bet margu kāpnēm nav, dzīvoklis var kļūt par cietoksni, no kura nav iespējams iziet, ja veselības pietrūkst.
Bez piedzīvojumiem nav arī ķirurga apmeklējums Bauskas poliklīnikā. Parastā kārtība ir tāda – vispirms izsēdi rindu pie daktera, tad saņem norīkojumu uz fotografēšanu un tad atpakaļ pie ārsta. Savs laiciņš vajadzīgs, lai dabūtu vajadzīgos dokumentus poliklīnikas reģistratūrā, var būt arī vajadzība doties uz aptieku pēc kāda medikamenta. Tāpēc grūti spriest, kā ārsta apmeklējums izdodas vientuļiem cilvēkiem bez palīgiem.
Šajā laikā kā jaunumu sev atklāju to, ko patiesībā zināju visu mūžu – rentgena kabinets atrodas poliklīnikas otrajā stāvā. Katra paša problēma, kā pārvarēt pakāpienus. Citādi par to sāc domāt, ja rentgena uzņēmums vajadzīgs nevis deguna blakusdobumiem, bet lauztai un ieģipsētai kājai. Taču mediķi nav zvēri, visu var sarunāt.
Staru diagnostikas nodaļas vadītāja Sandra Dzīvīte teic, ka no rentgena kabineta, kas atrodas slimnīcas ēkas pirmajā stāvā un ir vieglāk sasniedzams, nav aizraidīts neviens bezpalīdzīgs cilvēks ar kruķiem. Taču tieši pie šī kabineta durvīm ir bargs uzraksts, ka ambulatoriem pacientiem (tiem, kuri neārstējas slimnīcas nodaļās) jādodas uz poliklīniku. Ne slimnīcā, ne poliklīnikā lifta nav, un ne jau ārsti pie tā vainīgi. Tāpēc augšup un lejup tiek nesti arī tie, kuri vispār nespēj staigāt. Tas arvien vairāk liek apzināties, ka, tāpat kā slīcēja izglābšanās mērs ir katra paša roku spēks, arī mūsu veselība un slimība ir katra paša privātā lieta.
