Svētdien jau sākas Adventes laiks, kas vispārējā tumsā ir tas gaišākais, lai arī ievads Latvijā tam ir bijis traģiski asiņains.
Trešdien pēc tikšanās ar Valsts prezidentu atkāpās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Straujā valstī dzīvojam, – no darba aizeju pusdienās, kad valstij ir valdība, bet, atnākot atpakaļ, tā ir demisionējusi. Atliek vien neatbildēts jautājums – politiska atbildība par Zolitūdes traģēdiju vai politiski viltīgs solis? Vairākums gan tautā to sauc par vīrišķīgu… Rodas nelāga nojausma, ka šī «putra» valstī tik vienkārši vis nebeigsies.
Negaisa laikā vienmēr esmu centusies atrast saules staru. Tas ir baisi, bet nelaime satuvina un vieno. Mēs ar asarām, materiālu un garīgu līdzjūtību un rūpēm par pilnīgi svešiem līdzcilvēkiem parādījām mazās tautas kopību. Kā reiz teicis publicists Juris Šleiers: «Mēs esam tikai divi miljoni. Tas ir ekskluzīvi! Padomājiet, «limited edition»* nācija! Briljantus arī nesver kilogramos.»
Traģiskajās dienās cilvēki nav zaudējuši arī humora izjūtu, sociālie tīkli pilni arī ar tā saukto melno humoru, kas labi raksturo pašreizējo situāciju. Piemēram, «..šīs nedēļas laikā katrs otrais cilvēks kļuvis par būvprojektu ekspertu», vēl – «..tagad sagaidāms «premjerēšanas» padomdevēju bums». Katrs izmanto vārda brīvību, kā vien var. Arī bērni trešdien līdz ar pirmo atnesto sniegu uzdevuši savus politiskos jautājumus: «Kāpēc valdība «nokrita», vai pirmā sniega un ledus dēļ?»
*Tulk. no angļu val. – ‘ierobežots izdevums’.
