Lietuviešu viesmīlība tiek izsenis cildināta. Ikviens latvietis, kuram gadījies baudīt mūsu kaimiņu neviltoto sirsnību un dāsnumu, to ilgi atceras.
Lietuviešu viesmīlība tiek izsenis cildināta. Ikviens latvietis, kuram gadījies baudīt mūsu kaimiņu neviltoto sirsnību un dāsnumu, to ilgi atceras. Man šķiet, ka lietuvieši ir komunikablāki par mums un, iespējams, arī dabiskāki, tādēļ attiecības veidot ir vieglāk.
Viesiem – nedalīta uzmanība
Mana paziņa vasarā ierosināja dažas dienas pavadīt mazā, gleznainā Lietuvas austrumdaļas ciemā. Kādā komandējumā viņa bija nodibinājusi kontaktus ar simpātisku pāri – profesionāliem mūziķiem Virgi un Linu.
Mēs nolēmām apmesties viesu mājā, pašas organizēt savu atpūtu un, protams, apmeklēt abus mūziķus. Viesu mājā gan iekārtojāmies, taču pie atpūtas plānošanas tā arī netikām, jo trīs dienas pēc rūpīgi pārdomāta “scenārija” mūs izklaidēja Virgis un Lina. Es joprojām brīnos, kā divi tik aizņemti cilvēki varēja mums veltīt nedalītu uzmanību, neuztraucoties par darbu un mājas rūpēm. Mums tika sniegta iespēja aplūkot bezgala interesantus dabas un mākslas objektus, kas droši vien nemaz nav iekļauti populāros tūrisma maršrutos, iepazīties ar neparastiem cilvēkiem un gluži vienkārši baudīt laisku atpūtu skaistā dabā. Virģa un Linas attieksme man kļuva par augstāko standartu, pēc kura tiekties ciemiņu uzņemšanā.
Medību trofeju izstāde
Pirmajā vakarā, noslēpumaini smaidīdams, Virgis piebrauca pie viesu mājas un aicināja mūs doties uz saviesīgu vakaru mācītājmājā pie viņa drauga – katoļu garīdznieka. Klusībā nodomāju – kādas gan izklaides var būt ar mācītāju? Kad minūtes divdesmit mašīnā bijām līkumojuši pa meža ceļu, kas atgādināja taku, skatienam pavērās plašs sētsvidus. Nezinātājs varētu nodomāt, ka nokļuvis bērnu rotaļu pilsētiņā, jo viss pagalms bija kā nosēts ar kičīgiem veidojumiem – izkrāsotām stārķu skulptūrām, koka vardītēm un vēl sazin kādu zvēru tēliem.
Uz lieveņa, starodams vitalitātē, stāvēja namatēvs – stalts tumšmatis ar dzirkstošām acīm. Kad priesteris mūs ieveda viesistabā, visi mani stereotipi par katoļu garīdznieku askētisko dzīvesveidu izplēnēja kā migla. Pirmajā mirklī šķita, ka esmu nokļuvusi dabas muzeja filiālē vai medību trofeju izstādē. Visas sienas aizņēma briežu, aļņu ragi, mežacūku ilkņi, lielu un mazu putnu izbāžņi. No viena stūra glūnēja izbāzts lūsis, citā stāvēja mežacūka un vēl dažādi radījumi. Galds, zem kura zvilnēja dzīvs ņūfaundlendietis pusaugu vērsēna lielumā, bija servēts lietuviešu nacionālās virtuves labākajās tradīcijās. Ar tādu pārtikas daudzumu varētu paēdināt veselu klasi.
Iekārtojos līdzās lūsim un ķēros pie kūpošām bļodām, mēģinot saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. Mani tik ļoti uzjautrināja viesistabas iekārtojums, ka vienīgi ar pūlēm varēju novaldīt smieklus. Tādu dzīves telpu nudien redzēju pirmo reizi.
Medus burkas un brendijs
Lieki piebilst, ka dzērienu sortiments bija līdzvērtīgs ēdienu piedāvājumam. Priesteris stāstīja anekdotes, oriģinālvalodās citēja literatūras klasiķus, tostarp arī latviešu, skaidroja dažu lietuviešu vārdu nozīmi un smējās pērkondimdošā balsī. Tad viņš paņēma ģitāru un samtainā baritonā sāka dziedāt šlāgerus. Sen nebiju jutusies tik brīvi un omulīgi.
Īsi pirms pusnakts grasījāmies atvadīties no viesmīlīgā nama, taču priesteris paziņoja, ka salonā mums par godu ir servēts deserta galds. Kad pavērās durvis, es vairs nespēju novaldīt smieklus, jo lielās istabas skapjaugšas, dīvāni, sekcijas un pat grīda bija noklāta ar dažādu izmēru mīkstām rotaļlietām. Šoreiz apsēdos netālu no porolona ziloņa, bet klēpī paņēmu filca pērtiķēnu. Mana ziņkāre bija sakāpināta, tādēļ bez aplinkiem pavaicāju namatēvam, kā viņam izdevies savākt, maigi izsakoties, tik īpatnējas kolekcijas. Mācītājs nevērīgi attrauca: “Ai, tos ragus, izbāžņus, ādas un spēļu mantas man ir sadāvinājuši draudzes locekļi, ārzemnieki un pazīstami priesteri.”
Kad dzīres beidzot tuvojās finišam, mācītājs ierunājās par veselīga dzīvesveida priekšrocībām un nozuda pieliekamajā kambarī. No turienes viņš atgriezās ar divām lielām medus burkām un divām lietuviešu nacionālā brendija pudelēm. Man un paziņai kā cienījamām ārzemju viešņām ciemakukulis tika svinīgi pasniegts un pat iesaiņots. Priesteris vēl grasījās sagatavot un iedot mums līdzi sviestmaizes brokastīm, bet mēs ļoti pieklājīgi atteicāmies. Kopš viesošanās mācītājmājā esmu pārliecināta, ka nomākts garastāvoklis un stress nav jāārstē ar zālēm, bet jāuzdāvina sev ceļojums uz Lietuvu.
