MĀRTIŅŠ STIĶIS, pensionēts lauksaimnieks.– Jau trešo gadu saņemu Eiropas pensiju un saimniekošanu esmu uzticējis dēlam Ojāram. Nenožēloju, ka izmantoju iespēju un priekšlaikus pensionējos, jo bija gana strādāts lauksaimniecībā Ceraukstes pusē. Neslēpšu, tā Eiropas pensija arī sanāca lielāka, nekā es saņemtu pēc Latvijas rēķiniem. Dēlam gan dodu padomu, kā turpināt iesākto un kopt upenes, kas aizņem pusotru hektāru. Vēl viņš audzē dārzeņus.Tagad vairāk varu būt pats sava laika pavēlnieks. Pietiek rūpju arī piemājas zemītē, kur savs kāpostiņš, burkāniņš un gurķītis. Gādāju, lai tie nebūtu jāpērk.Vēl mana lielā aizraušanās ir makšķerēšana. Pagājušajā nedēļā trīs reizes no Ceraukstes, kur es dzīvoju, braucu uz Bangu dīķi. Cēlos jau trijos no rīta, lai četros varētu sākt copi. Veicās labi, tomēr tik lieli lomi nebija kā Saukas ezerā. Tur no ūdeņiem var izcelt brekšus un zandartus. Pats zivis apstrādāju un sagatavoju maltītei. Žāvētava atrodas manā pārziņā, un esmu iemanījies sagādāt ikdienas maltītei gardu papildinājumu. Zivis mūsu ģimenē ir iecienīts produkts, pie plīts stājas arī sieva, kura tās gatavo pēc savām receptēm.Pagājusī nedēļa bija citādāka nekā ierasts, jo posos uz Pāces skolas deviņdesmit gadu jubileju. Nav ko liegties un mēģināt sev iestāstīt, ka gadi mūs neskar, kļūstam taču vecāki. Sastapšanās ar skolas biedriem ļauj aizmirsties no ikdienas rūpēm un nejust, ka aiz muguras jau gana ilgs dzīves un darba posms. Jauki ir pabūt apkaimē, kur aizritējis bērnības laiks.Arī pirms pieciem gadiem, kad bija organizēts salidojums, es to apmeklēju. Manuprāt, pa šo laiku nedaudz esam mainījušies, tā nodomāju, lūkojoties savos klases biedros. Bija prieks atkalredzēties ar Andri, Modri, Geņu, Astrīdu. Apbrīnoju mūsu skolotāju Jāni Mileiku, kurš pēc smagas slimošanas atsācis kustēties. Salidojumā pavadītajās stundās uzņēmu pozitīvu enerģiju, kas lauku cilvēkam ir īpaši vajadzīga, jo, dzīvojot zināmā mērā noslēgtā vidē, dažreiz pārņem apātija.
