Antra Koroļova ir Gailīšu pagasta labas gribas vēstniece Pograničas muižā, saka pašvaldības zemes ierīkotāja Aija Fridrihsone, un viņa nejoko.
Antra Koroļova ir Gailīšu pagasta labas gribas vēstniece Pograničas muižā, saka pašvaldības zemes ierīkotāja Aija Fridrihsone, un viņa nejoko.
Atdod gaismu lilijām
Šī muiža gan ir ļoti maza, uz kādreizējās kalpu mājas pamatiem 1974. gadā uzbūvēts nams ar astoņiem dzīvokļiem – “Upītes”. parkā pirmie koki iestādīti jau 16. gadsimtā.
Pirms vairāk nekā 15 gadiem šejienietes Dzidras Valtas tēvs kopa parku, sargājot to no aizaugšanas. Antra ar vīru parkam pa īstam pieķērušies pagājušajā ziemā. “Tepat acu priekšā tas ir, gribējās, lai ir skaista vieta, nevis džungļi,” saka Antra. Tas ir Koroļovu ģimenes brīvā laika darbs bez atlīdzības, bet izzāģētos zarus un ciršanai nolemtos kokus viņi drīkst izmantot malkai. Tā ir liela lieta, atzīst saimniece. Pērnajā ziemā izgrieztas kļavu atvases, kas ir kā kārklu viciņas, ne tur malkas, nekā, bet pie katras bija jāpieliecas. Toties atbrīvotas no brikšņu ēnas, pavasarī skaisti kā agrāk ziedēja savvaļas tulpes, bet vēlāk – Daugavas lilijas, Latvijā vienīgā savvaļā sastopamā liliju suga. Tās aug mežmalās, skrajos mežos un meža pļavās. Diezgan rets augs, tāpēc ir aizsargājamo augu sarakstā, stāsta Aija Fridrihsone, kas Pograničas parkā bijusi ar bērnudārza audzēkņiem.
Lazdu un liepu alejas
Darba vēl pārpārēm – parks ir plašs (4,6 ha), un tajā ir vairāki dižkoki – divas liepas (3,5 m un 3,6 m diametrā), osis (3,4 m), divi ozoli (4 un 4,1 m). Parka vienā pusē ir lazdu, otrā liepu aleja, kas veda uz kādreizējās kungu mājas fasādes centru.
Kopš 16. gadsimta Pograničas muižai vairākas reizes mainījušies īpašnieki. Tā piederējusi gan poļu šļahtičiem, gan vācbaltu muižniekiem. Klusa vieta, bet Antra pēc 20 šeit pavadītiem gadiem teic, ka dzīvi “Upītēs”, tādu mieru un plašumu viņa nemainītu ne pret ko. Dēls strādā Rīgā, bet Antra ar Staņislavu ir līgumstrādnieki SIA “Uzvaralauks”.
Nelielā nama iemītnieki ir savstarpēji labi pazīstami, turas kopā kā ģimene, izpalīdz cits citam. Antra ir tā, kas uz pagastu aizved dokumentus, kas kuram kārtojami, viņai uzticas, stāsta Aija Fridrihsone.
Iesaka uzslavai
Šodien, 16. novembrī, Gailīšu pagastā atzīmē Latvijas valsts proklamēšanas 89. gadadienu. Pagasta iedzīvotāji bija aicināti nosaukt cilvēkus, kuri varētu saņemt pašvaldības apbalvojumus. Aija Fridrihsone ieteikusi sievietes, kuras apkārtējā vidē un sabiedrībā dara vairāk, nekā varētu iedomāties lūgt.
Atzinības rakstu un naudas balvu – Ls 35 – saņems Pāces sētniece Ingrīda Ūķeniece, kas apkārtnes sakopšanā dara krietni vairāk, nekā paredz viņas darba līgums. Krievgaļos dzīvojošā Oksana Potjuka savukārt ir rīkojusies kā žēlsirdīgā māsa pēc aicinājuma, ilgstoši aprūpējusi vairākus smagi slimus kaimiņus un arī organizējusi apbedīšanu. Par Antru Koroļovu jau stāstīju.
Tāds apbalvojums pagasta jauktā kora “Kamarde” prezidentam Aleksandram Bičkovam, bērnudārza darbiniecēm Dacei Tamutei, Ilzei Studentei un skolotājām Ivetai Ročānei un Johannai Adakovskai.
Gailīšu pagasta padomes balvu (Ls 25) saņems vidusskolas direktores vietnieks saimnieciskajā darbā Ivars Karūss, bērnudārza darbiniece Guna Platā un pašvaldības informācijas centra vadītāja, bibliotekāre Ilga Pētersone. Tā deputāti nolēma 25. oktobra sēdē.
Īsi un skaidri
Pirms vairāk nekā 100 gadiem jaunlatvietis Juris Alunāns atdzejoja kādu čeha Františeka Ladislava Čelakovska dzejoli. Tā latviskojums ar virsrakstu “Nevis slinkojot un pūstot” ietver čaklu, dzimtenei uzticīgu cilvēku dzīves vadlīnijas, un tādu Gailīšu pagastā tiešām nav maz. Cik pazīstami un saprotami vārdi:
“Ja ikviens tik zemē sētu/vienu graudu veselu,/Kas gan izskaitīt tad spētu/Zelta kviešu krājumu?
(..) Augsim lieli, augsim stipri,/Būsim sveiki, veseli,/Uzdziedāsim, uzdziedāsim – Augstu laimi Latvijai!”
Lai izdodas skaisti svētki Gailīšu un citos pagastos, godinot cilvēkus, kuri ar savu ikdienas veikumu ir Latvijas gods un lepnums!
