Pagājušajā nedēļā tikām pie jauna Valsts prezidenta un uzzinājām, ka latvju tautai ir vēl kāda ieraža (jau sena) – pateicības izteikšana ārstam.
Pagājušajā nedēļā tikām pie jauna Valsts prezidenta un uzzinājām, ka latvju tautai ir vēl kāda ieraža (jau sena) – pateicības izteikšana ārstam. Jauki. Senču tradīcijām – bluķa vilkšanai ziemas saulgriežos, miestiņa brūvēšanai Jāņos, olu ripināšanai Lielajā dienā un citām – piepulcējusies kukuļa došana baltajā uzsvārcī tērptajam. Tautai nepārprotami no varas gaiteņiem ir likts saprast, ka ārstiem allaž ir maksājuši, maksā un maksās, lai kādas būs mediķu algas vai apdrošināšanas lielums, kas sedz slimnīcas izdevumus.
Kāda lasītāja pauda savu sašutumu: “Raudāt gribas! Mēs, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, saņemam algas un pensijas, kādas nu mums katram tās ir. Man darbavietā par to, ka veicu savus pienākumus, neviens pateicību aploksnē neizsniedz. Ar ko tad ārsti ir tik privileģēti? Dažāda medicīnas aparatūra tiek pirkta par nodokļu maksātāju naudu, bet par tās lietošanu ļaudis vēl piemaksā dakteriem gan legāli, gan nelegāli. Lai izveido savas privātās klīnikas, lai pelna, bet tikai ar tiem pašiem noteikumiem, kādi ir “parastiem mirstīgajiem”!”
Izveidojušās situācijas – mediķu aplaimošanu ar aploksnīti – ačgārnību apzinās daudzi. Taču, kad, slimības nokauts, guli uz gultas un apzinies, ka esi izglābts no došanās viņsaulē, roka pati sliecas kaut ko baltā uzsvārča kabatā ieslidināt.
Guļot slimnīcā, man bieži vien nācies dzirdēt jautājumu: “Cik tad īsti ārstam dot un kā to labāk izdarīt?” Personiskā pieredze liecina, ka jebkurā nodaļā iespējams atrast ilgi dzīvojošu pacientu, kas pateiks, kāda ir katra ārsta mīļotā naudaszīme. Kā to izdarīt? Arī tas nekad nav bijis īpaši sarežģīti, jo vēl ne reizi manis sastaptie ārsti (vai medmāsas) “pateicību” nav noraidījuši. Tiesa, notikums pirms gada man lika aizdomāties, vai to maz vajadzēja. Ne jau no tā, ka devu konvertīti, mainījās manis ārstēšana. Izgāja vēl sliktāk – ārsta paviršība man varēja nozīmēt pastaigu citos dārzos.
Pirms pāris gadiem Pasaules Veselības organizācijas pētījumā par iedzīvotāju tēriņiem veselības aprūpei atklāts, ka Latvijā dzīvojošie ārstu ar nodokļiem neapliktai atbalstīšanai tērē sešus miljonus latu, tas nozīmē – katrs vidēji divarpus latu. Pašlaik droši var runāt par piecīti. Ir nācies dzirdēt teicienu “Ārsts nav govs, puķes neēd”, taču, kā man paskaidroja kāds mediķis, tas neesot aicinājums nest puķes latos, bet mudinājums tās nenest. Manuprāt, ja nes kukuli, tad godprātīgāk to būtu sadalīt pa šķēlēm, lai kaut kas tiek arī māsiņām un citiem dakterīšiem. Tomēr esmu pārliecināta, ka Latvijā ir ārsti, kas tikpat godprātīgi un kvalitatīvi strādā arī bez šāda finansiāla atbalsta.
Varbūt jauno tradīciju, kas nupat pasludināta publiskajā telpā, derētu iekļaut arī kādā kultūras mantojumu sarakstā?
