Daudzkārt esmu sevī apslēpusi sarūgtinājumu par mūsu lielā nama pirmsskolas un skolas vecuma bērnu izdarībām.
Daudzkārt esmu sevī apslēpusi sarūgtinājumu par mūsu lielā nama pirmsskolas un skolas vecuma bērnu izdarībām. Tomēr vienreiz nolēmu nemieru izteikt arī citiem, varbūt kādam atrodas padoms vai ieteikums, kā savaldīt viena liela nama bērneļus. Tā jau ir katru gadu, ka kastaņkokiem lauž zarus un plēš nost kastaņus. Neviens nesaudzē arī to nelielo puķu stādījumu, kas izveidots turpat pie mājas. Nieks vien – noplūkt ziedus un turpat izmētāt. Arī ceriņkrūms cietis.
Blakus piecstāvu namam iekārtota neliela veļas žāvētava, jo balkoni mūsu ēkai uzbūvēti pavisam maziņi un tur apģērbu žāvēšana ir neparocīga. Sētas draiskuļi izdomājuši vēl vienu nedarbu – nogriež veļas auklas. Tā gadījies ne jau vienu reizi. Ko citu darīsi, jāsāk piesargāt pat tāds nieks.
Visās nedienās šī ir tikai viena puse. Protams, redzot bērnu nejaucības, gan es, gan citi vecāka gadagājuma cilvēki aizrādām mūsu kaimiņu atvasēm. Un tad gan jāuzklausa tādi lamuvārdi, kādus es savos bērnu gados pat dzirdējusi nebiju. Pēc šādas lamu krusas, kas šķiet ar tādu kā ļaunumu apdvesta, iekšēji saraujos. Vairs negribas runāt, jo redzams, – draiskuļi kļūst tik nikni, ka viņi pat varētu kādu logu izsist.
Vēl mani satrauc tas, ka vecāki par saviem bērniem tik maz interesējas. Kā no rīta palaiž laukā, tā līdz vakaram viņi klīst. Nav runa tikai par skolas vecuma puikām, bet arī par pirmsskolēniem. Es saprotu, ka viņiem vajadzīgas savas nodarbības un rotaļas, taču tādas, kas tik daudz neaizskar un netraucē pārējos iedzīvotājus.
Saprotamu iemeslu dēļ es nevaru parakstīties ar īsto vārdu, bet izteikusi esmu ne tikai savu, arī citu mājas iedzīvotāju satraukumu.
Dārza ielas 18. nama iedzīvotāja Bauskā
