Kalendārā ir ne tikai Skolotāju, Medicīnas darbinieku un citas dienas. Izrādās, ka rīt, 26. februārī, atzīmēs Starptautisko pasaku stāstīšanas dienu. To mums atgādina Nacionālā bibliotēka.
Ierasts rituāls
Pasaku terapija ir vissenākais terapijas veids pasaulē, jo šos brīnumstāstus gadu simtiem stāstījušas mūsu vecmāmiņas, vecvecmāmiņas un vecvecvecmāmiņas, uzskata Bauskas novada sociālā dienesta psiholoģe Inga Grīnberga.
Reti kurš esam uzauguši bez pasaku klausīšanās vai lasīšanas. Pēdējos gados gan lasīšanu nereti aizstāj «multenītes», kas patiesībā ir uzzīmētas pasakas. Daudziem mazuļiem lasīta, stāstīta, skatīta pasaka ir neatņemams rituāls, īpaši pirms došanās pie naktsmiera.
Bauskas novada Īslīces pagasta Bērzkalnos dzīvojošajai Valdai Ozolai nācies audzināt mirušās māsas bērnus, un viņiem esot izstāstītas «kilometriem» garas pasakas. «Bija tāda «Lielā pasaku grāmata» ar 365 pasakām, to izlasījām no vāka līdz vākam. Tiktāl, ka bērni to zināja no galvas, ja kaut ko izlaidu vai saīsināju, uzreiz man aizrādīja, ka nepareizi lasu,» atminas Valda.
Bijusi populāra multfilmu sērija par bruņurupucīti, un Valdai bija jāstāsta par viņa tālākajiem piedzīvojumiem, viņa turpina: «Vienam no puisēniem ļoti gribējās sunīti, bet to nevarējām paņemt, jo dzīvojām šaurībā. Tad nu izdomāju stāstus par kucēnu, un katru dienu vajadzēja kaut ko jaunu. Iecienītas bija arī latviešu tautas teikas.»
Bērnubērnu lasāmviela
Baušķeniece Veronika Veršūne saviem mazbērniem Ancei un Gustavam lasa meitas Ievas un dēla Ulda bērnības grāmatas. «Mīlīgas ir Margaritas Stārastes bilžu grāmatiņas, tās bērniem ļoti patīk. 1972. gadā izdota Ārijas Elksnes sarakstītā «Kā Pēcītis gāja pie rūķiem ciemos». «Grūti, grūti mazām kājām aizstaigāt līdz rūķu mājām,» kad šo pantiņu prot noskaitīt, tad visi grūtie «r» valodiņā ir savā vietā,» stāsta vecmāmiņa. Mazmeita Ance jau ir liela meitene, mācās skolā un mūzikas skolā, bet Gustavam ir trīs gadi, un viņš ar omīti pavada daudz laika. Pusdienas miegam pošoties, mazdēls uz gultu līdzi ņem vairākas bilžu grāmatas un kopā ar vecmāmiņu izšķirsta īsos stāstiņus par mārītes, trusīša piedzīvojumiem, skatās uzzīmētās mašīnas. Abiem Veronikas mazbērniem patīk Raiņa dzejolis «Lellīte Lolīte», kas izdots jaukā grāmatiņā.
«Īsta šausmene!»
Manai mazmeitiņai Aleksai jau ir savs diezgan bagātīgs grāmatu plaukts. To kopš viņas dzimšanas papildinājušas abas omītes. Nemainīgi mīļš Aleksai ir Viļa Plūdoņa dzejolis «Zaķīšu pirtiņa». Multfilmu kopā esam noskatījušās neskaitāmas reizes, un pagājušajā vasarā liels piedzīvojums bija Plūdoņa «Lejenieku» apmeklējums un īstās Zaķīšu pirtiņas izstaigāšana. Trīsarpus gadu vecumā Aleksai pasaku «topā» ir animācijas filmas un grāmatas «Ledus sirds» varones princeses Elza un Anna, tāpat Hansa Kristiana Andersena pasaka «Sniega karaliene» un brāļu Grimmu «Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu» dažādu gadu izdevumi ar bagātīgām ilustrācijām.
Taču ne visas mūsu izpratnē skaistās pasakas ir bērniem saprotamas. Kādu vakaru Aleksai lasot brāļu Grimmu «Sarkangalvīti un vilku», nezināju, kā to nobeigt. Mednieks paņem lielo nazi, pārgriež vilkam vēderu. Kad, no tā izkāpušas, vecmāmiņa un Sarkangalvīte, vēderā saber smagus akmeņus un… Kā to stāstīt bērnam pirms gulētiešanas?
Pagājušā gadsimta 80. gados bērni vakaros gaidīja Latvijas Televīzijas raidījumu «Miedziņš nāk», kur aktieris Jānis Jarāns bija pārtapis par mazo Miedziņu, kopā ar draugiem un pasaku varoņiem bērniem klāstīja kādu pamācošu stāstiņu, bet noslēgumā varēja vērot sirsnīgu multiplikācijas filmu. Vismaz tā šķita mums, vecākiem. «Īsta šausmene! Iedomājieties – guļu gultiņā, piepeši atsprāgst logs, ielido sega un uzkrīt virsū,» tā savus bērnības iespaidus stāstīja jauktā kora «Maska» diriģents Jānis Ozols. Mjā… paskatīsimies uz to ar bērna acīm.
Mācās mīļumu
Jaunākā vecuma mazuļiem labāk izvēlēties īsas tautas pasakas, iesaka psiholoģe Inga Grīnberga: «Lai pasaka ir raita, atkārtojas notikumi vai darbības, tajā darbojas bērnam atpazīstami dzīvnieki, piemēram, lapsa un zaķis, tēli – Kukulītis, Zīļuks. Citu tautu pasakas arī noderīgas, tās iemācīs bērnam jaunus vārdus – degunradzis, zilonis, pērtiķītis un līdzīgi. Arī morāles kategorijas var apgūt, lasot pasakas, kurās vecāki mīl bērnus, bērni klausa vecākiem, draugs palīdz draugam, labais uzvar ļauno, labie darbi atmaksājas, reizēm labais mēdz arī zaudēt, bet nekas slikts tāpēc nenotiek, jo nemainīgās vērtības – drosme, mīlestība, izpalīdzība – ir universālas.»
Vecāki paši arī var izdomāt pasaku – par mazu meiteni, kas negribēja rītos celties un iet uz bērnudārzu, un tad notika kaut kas tāds, kas mainīja meitenītes attieksmi. Vai arī par tēti un māmiņu, kurai ilgi jāstrādā.
Nedaudz vecākiem bērniem Inga Grīnberga iesaka garākas brīnumpasakas, piemēram, valodas attīstībai ļoti noderīga ir latviešu tautas pasaka «Putnu bulbulis».
Šarla Pero, brāļu Grimmu, kā arī dažas H. K. Andersena brīnumpasakas noderēs lielākiem bērniem. Tajās autori tomēr ir ielikuši savu domu, pasaules uzskatu, kas maza bērna prātu var satraukt, īpaši vakarā. Piemēram, «Ansītis un Grietiņa», kurā tētis aizved bērnus uz mežu un atstāj, parādās ragana, kura draud bērnus izcept… Kā pēc tādas pasakas bērnam mierīgi aizmigt?!
Terapijas veids
Pasaka, mīts vai leģenda ir ceļš uz cilvēka neapzināto pasauli. Tā ir metafora, kas gadsimtiem ilgi palīdzējusi cilvēkiem saprast, kas ar viņiem notiek, un piedāvājusi risinājumu alternatīvas. «Tāpēc, manuprāt, tik lieli panākumi Klarisas Pinkolas Estesas grāmatai «Sievietes, kuras skrien ar vilkiem», kurā mīts, leģenda, ļoti sena pasaka atgādina iekodēto izpratni par bailēm, ilgām, varenu izdzīvošanas spēku un ir saprotama neatkarīgi no tautības un dzīvesvietas,» uzskata Inga Grīnberga.
I. Grīnberga piemin, ka nodibinājuma «Pasaku darbnīca» vadītāja psiholoģe Iveta Gēbele pasaku terapiju uzskata par vienu no māk-slas terapijas veidiem. Pasakā ir viss, ar ko mēs sastopamies reālajā dzīvē. Kad stāsta vai lasa pasaku, no tās tēliem, notikumiem, no varoņu uzvedības, no cēloņu un seku redzējuma cilvēkam uzkrājas pieredze. Dzīvē mums lielākoties ir tikai viens modelis, ko esam pārmantojuši no vecākiem un ģimenes. Ne vienmēr tas ir tāds, kādu vēlamies. Savukārt pasaka māca izvērtēt savu rīcību, iejūtoties konkrētu tēlu lomās. Reizē tas ir reāls un jauns risinājums mūsu dzīvē samilzušajām problēmām.
IETEIKUMI VECĀKIEM
Ļaujiet bērnam spēlēties ar grāmatām. Izvietojiet grāmatas viņa istabā redzamā un viegli pieejamā vietā.
Mudiniet bērnu meklēt dažādas atskaņas. Kopīga dzejoļu lasīšana ir piemērota tiem, kas lasa lēni vai nelabprāt. Izvēlieties grāmatu ar īsiem, asprātīgiem pantiņiem, kas lēnos lasītājus ieinteresēs.
Apvienojiet lasīšanu ar ģimenes interesēm un vaļaspriekiem. Piemēram, ja mājās ir kucēns, lasiet grāmatas par suņa kopšanu un apmācīšanu.
Ikdienas dzīves notikumus pārvērtiet valodas un lasīšanas spēlēs. Piemēram, dodoties ar bērnu uz veikalu, lieciet nolasīt preču etiķetes
vai uzrakstus skatlogos. Spēlējiet valodas spēles arī ceļojumos, kopīgi lasot plakātus, nosaucot automašīnu numurus vai restorānu nosaukumus.
Izrādiet interesi par to, ko bērns lasa. Nekritizējiet viņa izvēli. Uzslavējiet panākumus un nelabojiet katru nepareizi izlasīto vārdu.
Lasiet priekšā arī tad, kad bērns sācis lasīt patstāvīgi. Klausoties ir vieglāk emocionāli un intelektuāli uztvert un saprast. Regulāri skaļi lasot bērnam priekšā, veicināsit uzticības pilnu attiecību veidošanu.
Esiet paraugs savam bērnam! Lai viņš redz, ka arī jūs lasāt grāmatas.
