Mums ir slikta veselība, ar šo tiražēto domu jau samierināmies, bet trakākais, ka nopietnas veselības problēmas ir aizvien vairāk bērniem.
Mums ir slikta veselī ba, ar šo tiražēto domu jau samierināmies, bet trakākais, ka nopietnas veselības problēmas ir aizvien vairāk bērniem. Slims kuņģis, nestabila nervu sistēma, skolioze un osteohondroze… Patiesībā bērniem trūkst divu lietu – laba un regulāra uztura un fizisku aktivitāšu. Vai tas ir daudz prasīts?
Pestīšanas Armijas zupas virtuvē Bauskā aizvien biežāk un vairāk parādoties bērni. Mājās pietiekamu uzturu nevar nodrošināt daudziem. Kā ar skolas pusdienām? Zinu, ka vairāku mācību iestāžu bērniem pusdienu nauda nāk no labdariem Amerikas Savienotajās Valstīs, Vācijā. Brīžiem tā kā kauns pārņem – cik ilgi vēl Latvija pati savus bērnus nespēs uzturēt? Ir pašvaldības, kuras trūcīgākajiem sedz mācību iestādes pusdienu izmaksas. Piemēram, Codes skolā zināja teikt, ka apmēram trešdaļai audzēkņu par pusdienām tiek maksāts no Codes pagasta līdzekļiem.
Lai pagasts naudu par pusdienām samaksātu, jārūpējas pašiem mazturīgo ģimeņu vecākiem. Taču realitāte ir tāda, ka daudzi līdz pagastmājai “papīrus nokārtot” nemaz neaiziet. Var jau teikt – paši vien vainīgi, taču cietēji ir bērni. Paši padzers un staigās laimīgi.
Kad pirmo reizi apmeklēju Zviedrijas mācību iestādes pirms 15 gadiem, biju izbrīnīta, ka tur skolas pusdienas visiem bērniem apmaksā valsts. Tāpēc, ka zviedri saprot, cik svarīga bērna attīstībai ir pareiza un regulāra ēšana. Kur nu mums Latvijā līdz tādām “ekstrām”! Ar tādu pieticības pārliecību dzīvoju līdz brīdim, kad pirms pāris nedēļām izlasīju ziņu – Igaunijā valdība lēmusi, ka skolas pusdienas apmaksās no valsts budžeta arī 5. – 9. klašu audzēkņiem (izrādās, 1. – 4. klasēm apmaksātas pusdienas jau ir sen). Ja jau igauņi var, tad mēs esam tāda pati Eiropas Savienības valsts. Mēs tikai anekdotes stāstām par lēnajiem igauņu bāliņiem, bet patiesībā viņi visur aizsteidzas mums priekšā.
Trešdien, tiekoties ar ministru prezidentu Aigaru Kalvīti preses konferencē, jautāju – vai arī mūsu valdība nedomā, ka (tāpat kā igauņi) varētu apmaksāt skolas pusdienas kaut vai pašiem mazākajiem audzēkņiem? Viņa puikas mācību iestādē tādas pusdienas nemaz neēdot un daudzi to nedarot, tādēļ diezin vai visiem vajagot par tām maksāt. Par šo tēmu valdība tiešām domājot, tikai jādod pusdienas tiem, kas tās grib.
Paldies, ka vismaz domā, tomēr atkal kaut kāda tuvredzība. Nemaz nebrīnos, ka valdības vadītāja dēli un droši vien daudzu ministru, Saeimas deputātu un miljonāru bērni skolā pusdienas negrib ēst. Lai viņi to dara restorānā “Vincents”, bet… ministri un miljonāri mums Latvijā vēl tomēr nav visi iedzīvotāji. Katrā Bauskas rajona lauku skolā ir desmitiem bērnu, kuri atnāk uz stundām, brokastis nepaēduši. Tad vismaz silta maltīte kaut reizi dienā viņiem būtu jānodrošina. Arī tie, kuri pusdienas negrib, bet labāk notiesā čipsus ar kolu, būtu jāradina no mazotnes pareizi ēst. Citādi Latvijai vairs tiešām nebūs veselu un darbaspējīgu cilvēkresursu, par ko tā pati valdība izrāda teorētisku satraukumu (kā nule prezentēja pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis – Nacionālā attīstības plāna izstrādes gaitā identificētais problēmjautājums ir Latvijas cilvēkresursu attīstības krīze).
