Ikvienam var pienākt brīdis, kad ir vajadzīgs drauga atbalsts. tieši vai netieši sniedzot roku slimam cilvēkam, var just cita sāpes vai izmisumu.
Ikvienam var pienākt brīdis, kad ir vajadzīgs drauga atbalsts. tieši vai netieši sniedzot roku slimam cilvēkam, var just cita sāpes vai izmisumu. Ir brīži, kad drauga atbalsts ir noderīgāks par naudu. Ne velti ir teiciens: “Labāk simts draugu nekā simts latu.” Īsta drauga sirds ir zelta vērta, draudzību nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Arī veselību un dāsnu sirdi nav iespējams iegādāties. Labsirdīgie ar tādu droši vien piedzimst, un tā ir īpaša dāvana – prast pasniegt palīdzīgu roku īstajā brīdī, pateikt labu vārdu, kas uzmundrina, un pasmaidīt, saņemot pretī divkārt sirsnīgāku smaidu. Kam tas nav lemts, nav paveicies just to prieku, ka vari kādam palīdzēt.
Man un manai mammai ļoti patīk slidot. Pagājušajā gadā slidot aizgājām abi kopā. Piesnigušas egles, mūzika, svētku rotājumi padarīja slidotavu ļoti romantisku. Priecājāmies, ka beidzot arī mūsu pilsētā ir slidotava, taču mamma neveiksmīgi krita. Kāds slidotājs viņai palīdzēja piecelties. Man tā patika slidot, ka vēl negribējās doties prom. Arī mamma turpināja slidot, jo sāpes vēl nejuta, taču slidzābakus novilkt pati nevarēja. Labā roka bija tik ļoti sapampusi, ka arī cimds izskatījās vairākus izmērus par mazu. Palīdzēju mammai saģērbties un devos līdzi uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Ārsts pateica, ka roka ir lauzta.
Nu man vajadzēja ļoti daudz darīt. Katru rītu palīdzēju mammai saģērbties, gāju uz veikalu un palīdzēju gatavot pusdienas. Traukus mazgāt gan man diez ko nepatika. Taču mamma man ir mācījusi, ka dzīvē ir brīži, kad jādara arī tas, kas nepatīk. Reiz par našķiem iedotu naudu nopirku mammai ziedus. Viņa bija tik aizkustināta. Mammai ir ļoti daudz draugu. Kad viņi sanāca pie mums, bieži jokojās un ķircinājās. Dažreiz viņi palīdzēja veikt darbiņus, bet citreiz atnāca tikai paciemoties.
Arī manai vecmāmiņai šogad bija operācija. Viņa divus mēnešus dzīvoja pie mums. Kamēr mamma bija darbā, es palīdzēju vecmāmiņai staigāt, jo viņai tika operēta kāja. Baidījos, ka vecmāmiņa nenokrīt. Mūsu grīda ir vēl slidenāka par ledu. Kad omītei bija garlaicīgi, mēs abi spēlējām dambreti un kārtis. Viņa man iemācīja dažādas spēles, kuras bērnībā spēlējusi. Kad viņa atgriezās savās mājās, bet vēl negāja ārā, es gandrīz katru dienu viņu apciemoju – aiznesu avīzes, pusdienas. Pastāstīju, kā mums visiem klājas.
Tagad visi esam veseli, taču drīz manam brālēnam būs sirds operācija. Viņam ir tikai divpadsmit gadu. Mamma saka, ka visi kopā palīdzēsim Tomam atveseļoties, jo ģimene ir paši tuvākie cilvēki, kuru atbalsts ir svarīgs. Es zinu, ka Toma klases biedri jau ir sagatavojuši manam brālēnam pārsteigumu un gaida viņu skolā. Sirsnību un draudzību neviens nevar nopirkt, bet ir tik labi sajust drauga atbalstu.
Manuprāt, tad, kad mēs palīdzam citam, mēs nedomājam, ko saņemsim pretī. Mamma man ir mācījusi, ka visi labie darbi atmaksājas. Tikai mēs nekad nezinām, kur un kad tas notiks. Labi ir tad, kad jūti – mūs sargā kāds netverams spēks. Bieži tās varbūt ir tuvāko cilvēku domas, kuras mūs pavada it visur. Es biju priecīgs, ka varēju palīdzēt mammai.
Latviešu tautas sakāmvārds par dalīto bēdu, kas ir pusbēda, ir tik trāpīgs. Domāju, ka mana sirds kļuva stiprāka un nepieciešamības gadījumā es varēšu pasniegt roku arī svešam cilvēkam, jo arī tā dzimst draudzība. Nu sirds ir par vienu labu darbu bagātāka.
