Priecājos par Bauskas cilvēktiesību aktīvistiem. Tie man liek cerēt, ka mūsu tautā vēl ir senie kaugurieši, vīri un sievas ar sirdsapziņu, drosmi.Dikti «jauks» ir mūsu likumveidotāju aparāts, kas ne tikai neļauj vecajos kārtīgi ārstēt un aprūpēt, bet gluži skaidri atraksta, ka jāpārdod senču zeme, kaut arī tā atgūta pensijas laikā (bez lopiem, ēkām, tehnikas), jādzīvo, kur pagadās, ja no saimniekmājas (kopš 1992. gada mans dzīvoklis pieder mājas privatizētājai – mantiniecei) liek laukā.Aizmirsa gan tautai paprasīt, vai vecajiem un slimajiem jāstutē miljonāru banka, atraujot maizes kumosu no nožēlojamās pensijas pabalsta. Smalki tika solīti «drošības spilveni», bet solīts makā nekrīt, pietiek, ka tauta balso par melīgiem solījumiem. Ir tikai «slepeni slepenojumi», ko mirstīgie cilvēki nedrīkst zināt un saprast. Kur cilvēktiesību pantu izpilde?Geriatrija māca, ko nozīmē vecs, kad vecums iestājas, bet mūsu valdošajās aprindās ētika un morāle neeksistē. Nu jau arī bērnus sūtīs gadu agrāk uz skolu. Bet sešgadīgā bērna organisms prasa atpūtu – diendusu, četrreizēju ēdināšanu, kur tad vēl ceļš uz iespējami tālo skolu, agrā celšanās! Mūsu valdošie saprot tikai tūlītēju labumu «griežot un šķērējot». Bet tā ir kļūda, un bargi kungi ilgi nevalda. Viņu pensijas maksātāji ar mazajām aldziņām gan būs novārguši vai aizbraukuši darbos uz cilvēcīgāku pasauli.Ilgi esmu mācījusi cilvēkbērnus, arī tos, kuri tagad augstajos krēslos. Nedomāju, ka viņi jau aizmirsuši aritmētiku, cilvēcību, pazaudējuši sirdsapziņu. Kas spiež mūsu parlamentu pieņemt apšaubāmus likumus, kas tautai neder?Mīļie, nometiet tukšo augstprātību un mantrausību, jo var sanākt tā kā tai pasakā zvejnieka sievai… No augstumiem kritiens ir sāpīgs!
