Rundālē satiku laulātu pāri no Honkongas. Ar auto apceļo visas trīs Baltijas valstis. Rundālē nakšņošanai izvēlējušies viesu māju pie pils, istabu ar lielu vannu, jo… viņiem plaša vannasistaba ir sapnis.Zemes Honkongā maz, tā dārga, tālab šauri dzīvoklīši, kuros knapi duša ierūmējas. Esmu pārliecinājusies, ka pasaulē cilvēki daudz neatšķiras cits no cita, tomēr ir arī jauka dažādība, kaut vai – mūsu sapņos.Honkongieši paši veidojuši brauciena marš-rutu un apskatāmo objektu sarakstu. Tas, manuprāt, bija ļoti daudzpusīgs, pārsteidzoši labi sabalansēts. Viņi, piemēram, apskatīja gan Okupācijas muzeju, gan Salaspils koncentrācijas nometnes piemiņas ansambli. Nacisms un totalitārais komunisms esot vienlīdz baisas sistēmas, vēlējušies kaut nedaudz rast ieskatu, kā Latvijas iedzīvotāji tās izturējuši un pārcietuši.Jā, abas baisās sistēmas… Pēdējie notikumi sakarā ar pieminekļu un piemiņas vietu izveidi Bauskā – gan pilsētas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju 1944. gadā, gan arī nogalinātajiem ebrejiem – rāda, ka sistēmas un to sekas joprojām vajā mūsu zemes cilvēkus. Saprāts diemžēl ir veco sistēmu važās. Nu ļaujiet taču visiem mirušajiem, nomocītajiem, kritušajiem dusēt mierā, bet dzīvajiem tuviniekiem ļaujiet viņus atcerēties! Lai uzstāda akmeņus piemiņai, lai vēl dzīvi palikušajiem ir, kur aiziet. Drīz jau arī to gājēju nebūs…Latvijas ļaužu traģēdija ir «fronte tēva pagalmā», ģimeņu sašķelšana «brūnajos» un «sarkanajos» bijusi un ir realitāte. Es spēju to saprast – mammas radi leģionā, tēva radi Sarkanajā armijā, draugu radi ebreji dzīvi beiguši nāves nometnē. Kādam katrs no viņiem bijis mīļš, bet cilvēku nīdēšanas ideoloģijas tos iznīcinājušas. Kāpēc tas turpinās?Ceļotāji no Honkongas savu sapni par vannu kaut uz vienu vakaru piepildīja Rundālē. Mans naivais sapnis – lai varasiestādes un iedzīvotāji nomet sistēmu važas un ir cilvēcīgi cilvēki kaut mirušo piemiņas priekšā! Nezinu, kad, kur un kā es varēšu redzēt šo sapni pārvēršamies realitātē.
