Katrs cilvēks ir viens un neaizsargāts, bet šajā pasaulē cits citam esam svešinieki. Tās ir galvenās atziņas, ko sniedz filma «Bābele», kas šī gada Kannu festivālā saņēma «Zelta palmas zaru» par labāko režiju.
Katrs cilvēks ir viens un neaizsargāts, bet šajā pasaulē cits citam esam svešinieki. Tās ir galvenās atziņas, ko sniedz filma “Bābele”, kas šī gada Kannu festivālā saņēma “Zelta palmas zaru” par labāko režiju.
Lieliskā trijotne
Meksikāņu režisora Alehandro Gonzalesa Innaritu lente ir vēstījums par atsvešinātību – mūsdienu civilizācijas lielāko drāmu. Četros sižetos, kas risinās dažādās pasaules malās – Marokā, Japānā, ASV –, krustojas nepazīstamu un ļoti atšķirīgu cilvēku dzīves, bet viņus saista līdzīga pasaules izjūta. To varētu saukt par globālu vientulību. Nav nekādas nozīmes, vai cilvēks atrodas kādā pasaules metropoles elitāro aprindu saietā vai viens pats tuksnesī, jo izjūta paliek nemainīga.
Filmā spēlē lielisku, labi pazīstamu aktieru trijotne – Breds Pits, Keita Blanšeta un Gaels Garsija Bernāls. Austrāliešu izcelsmes aktrise Keita Blanšeta 1998. gadā tika nominēta ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” par titullomu vēsturiskajā drāmā “Elizabete”, bet meksikāņu jaunais talants Gaels Garsija Bernāls kļuva par zvaigzni spāņu mūsdienu kinoklasiķa Pedro Almodovara 2004. gada lentē “Sliktā audzināšana”. Trijotnes ārkārtīgi augsto profesionalitāti apliecina fakts, ka “Bābelē” viņi nevis demonstrē savu spožumu, bet kļūst it kā nemanāmi. Drāmu aktieri izspēlē nevis ar ārēji pamanāmiem efektiem, bet ietiecoties psiholoģiskos dziļumos.
Lentes plūstošais ritms ar neizsakāmi skaistajām ainavām rada skaudru kontrastu ar drāmu, ko pārdzīvo filmas personāži.
Pārpasaulīgas skumjas
Notikumi, kuros atvaļinājuma laikā Marokā tiek iesaistīts laulāts amerikāņu pāris, pasaules kontekstā ir gluži nenozīmīgi. Nu tādas sīkas sadzīviskas traģēdijas, kādu uz zemeslodes risinās tūkstošiem. Katru rītu par tām bezkaislīgi vēsta visi plašsaziņas līdzekļi. Mūsu jutekļi ir tiktāl notrulinājušies, ka spējam uztvert tikai faktus, tos nesaistot ar traģēdijās iesaistītiem cilvēkiem. Atsvešinātības motīvs filmā atkārtojas dažādos kontekstos un izraisa smeldzi, tādas kā pārpasaulīgas skumjas, kas vēl ilgi saglabājas.
Meksikāņu režisors savu darbu ir veidojis līdzīgu smalkai mozaīkai. Katra akmentiņa viena šķautne atrodas saules pusē, bet otra – dziļā ēnā.
Uzjundī domu slāņus
Filma manī izraisīja dažādu asociāciju plūsmu. Nez kāpēc atcerējos jaunībā piedzīvotās izjūtas, pirmo reizi izlasot A. de Sent-Ekziperī pasaku “Mazais princis”. Atmiņa atgādināja par epizodiski satiktiem cilvēkiem, ar kuriem jau pirmajā mirklī izveidojās tik cieša iekšējā saikne, it kā mēs būtu dvīņi. Domāju arī par to, kādēļ šis tuvums drīz vien izplēn un pazūd uz neatgriešanos, lai gan vajadzētu būt otrādi.
Ielūkojos interneta portālā, kur turpinās skatītāju viedokļu apmaiņa. Auditoriju veido gan pragmatiska, gan ideālistiska pasaules uzskata piekritēji, jo vērtējumi ir ļoti atšķirīgi. Tomēr vairākums kino cienītāju atzīst, ka “Bābeles” lielākā vērtība ir universālisms, kas vēstījuma būtību dara saprotamu ikvienam skatītājam. “…filmu, manuprāt, varēs izbaudīt visi, sākot ar intelektuāliem snobiem un beidzot ar “nočņika” pārdevējiem Blaumaņa ielā,” raksta kāds foruma dalībnieks.
Holivudas kolēģi Bredam Pitam jau pareģo “Oskaru” par perfekti nospēlētu emocionāli sarežģīto lomu. Savukārt kinokritiķi nepārstāj veltīt komplimentus režisoram, atzīstot, ka “arī vienkāršs stāsts var būt ģeniāls”.
