Trīs franču studenti – Šarls Biro, Pjērs Korbels un Fransuā Dimanžs – pēc desmit dienu darba bērnunamā «Annele» ir atgriezušies savā augstskolā Lillē.
Trīs franču studenti – Šarls Biro, Pjērs Korbels un Fransuā Dimanžs – pēc desmit dienu darba bērnunamā “Annele” ir atgriezušies savā augstskolā Lillē. Viņi uzskata, ka Bauskā realizētais sabiedriskās saskarsmes projekts sasniedzis mērķi.
Drūmie latvieši
Dienu pirms aizbraukšanas tikos ar puišiem vēlreiz, lai pavaicātu, kāda tagad viņu priekšstatos ir zeme un tauta, par kuru pirms brauciena uz Latviju viņi zināja pavisam maz.
“Latvijā ir skaistākās meitenes!” pirmais izsaucas Fransuā. Manai iebildei, ka vai rāk gan dzirdēts par francūziešu šarmu, Šarls atbild noliedzoši – tas esot tikai mīts. Savukārt Pjērs piebilst – Bauskā sastaptie cilvēki ir jauki, taču pirmais iespaids – drūmi un atturīgi pret ārzemniekiem. “Ja gribat, lai pie jums brauc, mācieties valodas, esiet laipni un viesmīlīgi!” saka Pjērs.
“Pie jums dažās dienās strauji mainās laiks. Atbraucām ar biezajām jakām, naktīs piesala, bet tagad saule spīd un dienā ir tik silti, ka var staigāt krekliņos,” brīnās Fransuā. Šarlam liekas dīvaini, ka tik jaukā laikā neredz ģimenes ar bērniem vakaros pastaigājamies, sportojam. “Jums ir tik skaists parks starp divām upēm!” tā Šarls.
Ieliek sirdi
Aprīļa sākumā “Annelē” uz pirmo tikšanos ieradās ģimene no Francijas, kura saņēmusi atļauju adoptēt vienu audzēkni. Franču puiši jutās noderīgi, jo varēja mazajam iemācīt sasveicināšanās frāzes. Kas zina, varbūt beidzot zēns būs sagaidījis cilvēkus, kuri kļūs par viņa mammu un tēti, kaut arī tālu prom no dzimtās vietas.
Vaicāju Šarlam, vai arī no Francijas bērnus adoptē uz citām valstīm? Neesot gan dzirdēts, saka puisis. Francijā bērnu dzimst pārāk maz un uz adopciju ir liela rinda, tāpēc ģimenes meklē šo iespēju arī Latvijā. Taču tas nenozīmē, ka franču mājās valda idille un visi bērni ir eņģeļi, saka Šarls. Viņam nācies būt kādā audzināšanas iestādē, kuras iemītnieki ir pusaudži – alkoholiķi, narkomāni, bezpajumtnie ki vai klaidoņi – kopā ap 200. Tur nepieciešama stingra disciplīna, bet audzēkņu vidū stiprākais ir ar skaļāko balsi un cietāko dūri.
Bērnunams Bauskā pārsteidzis ar mājīgumu. “Jutām, ka šeit cilvēki audzināšanā ieliek ļoti daudz sirds un enerģijas. Mēs nesapratām, vai vadītājai Lilitai ir noteikts darba laiks, jo viņa vienmēr ir šeit. Ciktāl tas tiek pieņemts un saprasts?” prāto Šarls.
Citi noteikumi
Par audzēkņu vecāko grupu puisis saka: “Viņi dzīvo savā, it kā citiem slēgtā telpā. Neesam pat redzējušies, jo viņiem nebija par mums intereses un ar varu necentāmies iekļūt viņu pasaulē. Gan jau arī šie jaunieši sapratīs, ka ir vēl citi noteikumi, pēc kuriem dzīvo vairums cilvēku. Šie bērni nav vainīgi, ka viņi nevar būt mājās. Arī viņi izaugs.”
Pēcpusdienā pirms aizbraukšanas Fransuā, Šarls un Pjērs bērnunama audzēkņus iesaistīja interesantās spēlēs. Izrādās, ka tās ir no Šarla vadītās 20 skautu vienības nodarbībām. Pjērs brīvajā laikā nodarbojas ar kikboksu, Fransuā trenējas futbolā un mēģinājis to darīt arī Bauskā, bet stadionā zāliens esot pārāk mitrs.
Tulzna delnā
Puišus vieno interese iepazīt pasauli. Fransuā stāsta, ka tūristam būt nav interesanti, zemi un tautu vairāk var iepazīt, dzīvojot dabiskā vidē. Šarls teic, ka viņš varētu aizbraukt, piemēram, uz Dubaiju, krāt kadrus fotoaparātā. Vai jābrauc, ja var apsēsties pie datora, kur būs gan informācija, gan bildes?
“Gandrīz katrs, ko Bauskā satikām, brīnījās, ka mēs tā braucam, strādājam un negribam nopelnīt. Patiesībā esam ieguvuši ļoti daudz. Mums bija ēdiens katru dienu, naktsmājas, ekskursijas. Zinām, cik tas maksātu kādā motelī Francijā vai citviet Eiropā. Šādi braucieni ir bagāti ar cita veida informāciju un izjūtām. Varbūt tās nav tik spožas kā tūristiem pārdotās skatu kartītes, bet tā ir reālā dzīve kā zupa pusdienās, nogurusī bērnunama saimniece vai tulzna manā delnā pēc mēbeļu skrūvēšanas. Noteikti pienāks tāds laiks, kad arī jūsu bērni uz ārzemēm brauks ne tikai smagi strādāt, lai nopelnītu, un dzīvei būs cita garša,” saka Šarls.
