Mēs, skolotāja Biruta Šņore un deviņi skolēni no Īslīces septiņgadīgās skolas 1953. gada izlaiduma klases, 15. septembrī apmeklējām Īslīces skolas 125 gadu jubilejas vakaru.Speciāli jubilejas reizei sagatavojām dāvanu skolai – albumu ar skolotāju, 1. – 7. klases skolēnu, izlaiduma un dažādu pasākumu bildēm.Īslīces skolu beidzām 1953. gada 17. jūnijā. Tad atkal satikšanās pēc 50 gadiem – 2003. gada 23. augustā. Mūsu tikšanās reizēs vēl tagad piedalās pieci skolotāji – Leontīne Eze, Marta Tumbile, Leonards Feldmanis, Biruta Šņore un Aija Dzilna, kuri mūs visus, 20 skolēnus, mācīja skolas laikā.Pundurābelīte iestādīta 10. septembrī mūsu skolas dārzā, dienvidu pusē. 15. septembrī atpazīšanas zīme novietota pie ābelītes. Reģistrējoties jubilejas vakarā mums visiem izdalīja dažādus materiālus par Īslīces vidusskolu, kur rakstīts: «Pagātne ir koks, ko nevar aizsniegt, Nākotne ir asns, kas tikko dīgst,Tagadne ir ābele tev līdzās,Rūpējies, lai zari augļos līkst!»Es būtu ļoti laimīga, ka par šo ābeli rūpētos skolas 1. klases skolēni, īpaši tie, kas no Ādžūnu puses, jo manas dzimtas mājas ir «Draudziņi».Dāvanas ir sarūpētas, un tālāk ar lielu prieku un sajūsmu klausījāmies svētku koncertu. Tās skanīgās dziesmas, raitie deju soļi skaistajā mūzikā un izpildījumā, temperamentīgo čigāniešu uzstāšanās! Mēs visi, desmit dalībnieki, bijām tādā sajūsmā, ka vēl šodien esam laimīgi, ka mācījāmies Īslīces skolā un esam kopā ar tā laika pieciem skolotājiem. Interesanti likās tas, ka, sapulcējoties zālē, bija diezgan vēsi, bet svētku sarīkojuma dalībnieku emocijas, sirdssiltums un sajūsma zāli pamatīgi «uzkarsēja».Kad Bauskas novada vadība aicināja skolas darbiniekus balvu saņemšanai, tad skolēnu dejotāju pāris katram izsauktajam pasniedza ziedu pušķi un aizvadīja zem rokas līdz prezidija galdam. Bija patīkami redzēt tādu cieņas izrādīšanu, kas liecina par labu audzināšanu ģimenē un skolā.Lai jums visiem laba veselība, dzīves gudrība un optimisms katru dienu!Mūsu dāvanas nododam skolas muzeja pārziņā.
