Vai jūsu izvēli par labu skolotāja amatam noteica tieši vecāku profesija? Daina: – Nevienam no mums to nespieda, bet kaut kāda ietekme noteikti bija.
Vai jūsu izvēli par labu skolotāja amatam noteica tieši vecāku profesija?
Daina: – Nevienam no mums to nespieda, bet kaut kāda ietekme noteikti bija. Es gribēju kļūt par angļu valodas skolotāju, bet notika tā, ka studēju Dau-gavpilī ķīmiju un bioloģiju. Dzī-vē gan viss pavērsās, tagad esmu apguvusi arī angļu valodu.
Tālivaldis: – Man gan bija nodoms mācīties ko citu, bet beigās tomēr kļuvu par skolotāju. Varbūt kaut kur likteņa grāmatā bija tā nolemts.
Baiba: – Es pati gribēju mācīties par skolotāju, arī mamma virzīja uz šo profesiju. Studēju Liepājā, pilsēta ļoti patika, gri-bēju tur palikt. Tomēr laikam mammas ietekmē atnācu strā-dāt uz Bauskas rajonu.
Kas jūs notur šajā, ekonomiskajā ziņā un arī sabiedrības skatījumā, tik mazpateicīgajā darbā?
Aija: – Codes skola ir mana vienīgā darbavieta, es tur jūtos ļoti labi un pat nedomāju par ko citu.
Tālivaldis: – Es desmit ga-du nestrādāju skolā. Bet, tiklīdz radās iespēja, atkal atgriezos. Mēs ģimenē esam tā audzināti – rīkoties noteikti, nemētāties apkārt.
Daina: – Domāju, ka tas ir mans liktenis. Sliktais mijas ar labo, skumjais aizmirstas, un es palieku – savā skolā un savā profesijā.
Baiba: – Neesmu noskaņo-jusies uz ilgu palikšanu skolā, tieši ekonomisko apstākļu dēļ. Vecāki mani izskoloja. Es savai meitai ar pašreizējo skolotājas algu nespēšu nodrošināt labu izglītību. Bet es gribu, lai mani bērni varētu studēt… Kad nebūs jādomā par naudu, tad varēs arī atgriezties skolā.
Aija: – Vecākais dēls man tā arī pateica: «Es redzu, cik smagi tu strādā un cik maz tev par to samaksā. Ar skolēnu mīlestību diemžēl mūsdienās neizdzīvosi. Tāpēc es nedomāju mācīties par skolotāju.» To varbūt ir sāpīgi dzirdēt, bet jaunie lemj paši savu dzīvi.
Baiba: – Laiks tagad kļuvis skarbāks, dzīve vairāk prasa no cilvēka. Četrus gadus strādājot tikai ar pirmklasniekiem, esmu secinājusi, ka daļa skolēnu kļuvuši patstāvīgāki, bet viņi nav tik pozitīvi emocionāli kā agrāk.
Kā jūs raksturotu sevi kā skolotāju?
Tālivaldis: – Man patīk hu-mors, tā ir tāda lieta, ar kuras palīdzību var veidoties labas attiecības starp audzēkņiem un skolotāju. Nekautrējos, esmu atklāts savā bioloģijas mācību kursā. Arī to audzēkņi novērtē.
Daina: – Manī ir vairākas rakstura īpašības no tēva. Esmu stingra – ja ko vajag realizēt, tad zinu, ka ar uzņēmību un neatlaidību to arī sasniegšu.
Tālivaldis: – Tāda Daina ir jau kopš bērnības. Mēs ar Aiju vairāk bijām kopā, bet viņa mūs audzināja.
uu Kādi ir saulainākie brīži jūsu skolotāja dzīvē?
Daina: – Manī strādātprie-ku rosina lieliskais pedagogu kolektīvs.
Tālivaldis: – Ikdiena ir pelēka un vienmuļa, īpaši ziemā. Toties garīgo pacēlumu izjūtu 1. septembrī, svinīgajā mācību gada atklāšanas sarīkojumā, kas parasti notiek Tautas namā.
Vienmēr jau jūs neesat skolotāji. Pastāstiet par saviem nepedagoģiskajiem vaļaspriekiem!
Aija: – Tā ir dejošana, arī ceļošana. Esmu izbraukājusi krustu šķērsu bijušo Padomju Savienību. Labprāt adu. Jā, un, atšķi-rībā no vecākās māsas, māku arī govi slaukt. Viņa visu mūžu tik solās to iemācīties.
Tālivaldis: – Man patīk gatavot ēst. Mums ar sievu sadalīti pienākumi. Viņas pārziņā ir vannas istaba un drēbes, manējā – virtuve un trauki. Vēl mani bieži var sastapt, Mūsas vai Mēmeles krastā makšķerējot.
Baiba: – Es labprāt apmeklēju koncertus. Tajā slapjajā Imantdienā Cēsīs bijām līdzi pa-ņēmuši pat savu divgadīgo meitiņu.
Ko gribētu vēlēt skolēniem un skolotājiem, pēc vasaras brīvlaika atgriežoties skolā?
Daina: – Saviem kolēģiem vēlu tikai vienu – enerģiju un izturību.
Baiba: – Gaidu lielāku pretimnākšanu no skolēnu vecākiem, lai viņi biežāk iedomājas, ka ir skola, kurā mācās viņu bērni.
Aija: – Lai skolēni saprastu un pēc iespējas agrāk novērtētu izglītības nozīmi dzīvē. Zināšanas ir vērtība, ko mums nekad neviens nespēs atņemt.
