Rundālietes Rasmas Zeijeres vecāku mājas un to apkaimi savulaik bieži zīmējis un gleznojis Vilis Linga.
Rundālietes Rasmas Zeijeres vecāku mājas un to apkaimi savulaik bieži zīmējis un gleznojis Vilis Linga. Viena viņa glezna ir skolotājas Zeijeres mājās pie sienas.
Dabas nokrāsas
“Arnolds Nulītis un Vilis Linga bija brālēni. Es biju Vilīša skolniece. Braukdams pie krustvecākiem Pilsrundālē, viņš bieži piestāja mūsmājās. Upītē ķērām zivis, cepām un pie šī paša galda ēdām,” atceras Rasma Zeijere.
Gleznot un zīmēt Vilim Lingam lielākoties paticis ainavas. Viņš bijis tāds Purvīša līdzinieks, mīlējis dabas krāsas – brūno, melno, pelēko. Labs un īsts mākslinieks, 1932. gadā beidzis Mākslas akadēmiju. Bauskas 1. vidusskolā viņš mācīja zīmēšanu un mākslas vēsturi. Stundās bērni Vili apcēla, mēdza, piemēram, nolikt uz krēsla konfekšu papīriņu ar lipīgo pusi uz augšu. Vilītis apsēžas, pieceļas, staigā pa klasi. “Mēs smaidām, arī skolotājs smaida, jo nezina, ka viņam pie bikšu dibena ir pielipuši divi spoži papīriņi,” atklāj Rasmas kundze.
Kopē gleznu
Vilis Linga Rīgas ielā Bauskā atvēra studiju, kur katrs varēja mācīties zīmēt. Rasmai tur ļoti paticis, kaut īpaša ķēriena nav bijis.
“Vilītis ieteica pamēģināt nokopēt (pārzīmēt) kādu gleznu. Jau tolaik biju liela muzeju staigātāja un man ārkārtīgi iepatikās Jans Vermērs van Delfts, 17. gadsimta holandiešu mākslinieks. Viņam darbu ir ļoti maz, bet tieši tagad viņš kļuvis populārs. Pašlaik Rīgā skatāma filma par Vermēru – “Meitene ar pērļu auskaru”. Ceru, ka to parādīs arī televīzijā.
Nu un tā es toreiz Vilīša studijā no reprodukcijas kopēju savu mīļāko Vermēra gleznu “Vēstuļu rakstītāja”. Apskatot manu darbu, Vilītis atzina, ka acis esot izdevušās. Pašu gleznu pēc gadiem redzēju Drēzdenē – Cvingera muzejā,” tā rundāliete.
Āda un dzintars
Diemžēl Rasmas mākslas studijas ātri beigušās. Bauskā vakaros sāka uzbrukt cilvēkiem. Uz darbnīcu Rīgas ielā vidusskolniecei bija jāiet cauri pilsētai, un cilvēki, pie kuriem viņa skolas laikā dzīvoja, īrnieci vairs nelaida vakaros uz nodarbībām.
Vilis Linga ir pievērsies arī dzintara apstrādei, tiesa, diezgan nemākulīgi. Pēc kara pilsētā viņa ģimenei klājies diezgan grūti. “Kad Vilītis atbrauca, mamma iedeva viņam šo to ēdamu. Naudas viņam nebija, bet es dabūju mazu dzintara brošiņu, arī tā man vēl ir. Vilis izmēģināja roku arī ādas apstrādē, darināja ādas vāciņus. Viens viņa veidots ādas albums man tika uzdāvināts,” saka Rasma.
Vilīša dzīvesbiedre arī bija skolotāja. Rasma atceras, ka kopā ar viņiem mājās dzīvojusi vecmāmiņa, kuru saukuši nevis par omi vai vecmammu, bet par Diženo, kas licies neierasti, toties cienīgi.
