Nolemts mīkstināt nosacījumus par sāls nepievienošanu skolās piedāvātajam ēdienam, jo bērni, īpaši laukos, mazsālītu vai nesālītu ēdienu neēdot.Nesaprotu, vai ierēdņi un skolu šefpavāri ir aprobežoti vai vienkārši slinki? Piekrītu, pliks aizliegums nemainīs cilvēku izpratni par veselīgu pārtiku, tomēr tik viegli piekāpties nepietiekami argumentētam spiedienam… Ar kādu mērķi – lai turpinātu bērnus barot ar pārsālītu un neveselīgu ēdienu? Vai arī – lai atvieglotu dzīvi pavāriem, kuriem vairs nav jādomā, kā pagatavot veselīgu maltīti garšīgi?Pirms gadiem 20 pilnībā atteicos no sāls pievienošanas ikdienas ēdienam, tā vietā izmantojot pētersīļus. Ātri iepazinu garšvielu dažādību, atbrīvojoties no padomjlaika maldiem, ka vienīgās piedevas ēdienam ir sāls un pipari. Arī manas atvases izaugušas, sajūtot katra produkta un ēdiena īsto garšu, ko sāls nomāc, nevis izceļ. Turklāt, ja cilvēks ēd maizi un sieru, gaļas vai zivju produktus, lieto majonēzi, vajadzīgais sāls daudzums tiek uzņemts. Zinu skolu ēdnīcas, kur lieliski gatavo, lietojot maz sāls, piedāvājot bērniem alternatīvu, un daudzi, īpaši jaunietes, nebūt nesūdzas par negaršīgu ēdienu. Liedzot ar sāli piesegt pavāru neprofesionalitāti, izdomas trūkumu vai slinkumu, paralēli jārīko plaša sabiedrības izglītošanas kampaņa, skaidrojot, kādu ļaunumu pārmērīga sāls lietošana nodara cilvēka veselībai. Arī ģimenēm mājās jāmāca gatavot veselīgi. Sabiedrību var pārliecināt par labāku rīcību, ir neskaitāmi piemēri, arī mūsu valstī, kad tas lieliski izdodas, piemēram, popularizējot skriešanu vai riteņbraukšanu. Esmu droša, ka arī ar sāli viss izdotos, ja tikai kāds vēlas panākt labu rezultātu.
