Katram vecākam ir pienākums rūpēties par bērniem. Pienākums – jauks vārds. Bet vai valsts pienākums nebūtu nodrošināt vecākus ar darbu?
Katram vecākam ir pienākums rūpēties par bērniem. Pienākums – jauks vārds. Bet vai valsts pienākums nebūtu nodrošināt vecākus ar darbu? Lai viņi varētu bērnus uzturēt. No zila gaisa neviens nevar paēst. Man, piemēram, ir tikai mazā cilvēciņa nauda. Nestrādāju, jo nav jau, kur, un neviens arī mani darbā neņems – slikta veselība. Nepieciešama sirds operācija. Kā lai izpildu savu pienākumu? Kam esmu vajadzīga šajā zemē ar savu bērnu? Nevienam. Man nepieciešami arī ortopēdiski apavi visiem gadalaikiem. Kā lai tos nopērk, ja nav naudas? Valdība tikai čīkst, ka Latvijā mirstība lielāka nekā dzimstība. Jā, bet ja palīdzības nekādas nav, tad tiešām par tiem pāris atmestajiem latiem bērnu izaudzināt nevar. Var tikai nosprāgt badā. Darba nav, kā lai izdzīvo?
Vecāki? Radi? Draugi? Vai tad viņiem pašiem nav jādzīvo? Tie jau kaut kā palīdz, bet viņi arī nav miljonāri, lai uzturētu. Un viņiem pašiem ir pienākums maksāt par visiem pakalpojumiem, kuru cena laikam augs tik ilgi, kamēr pastāvēs zeme, vai tik ilgi, kamēr iznīcinās visus nabagus. Ko lai dara? Kur lai meklē palīdzību? nostājieties to nabagu un slimo vietā, padzīvojiet nu ar pāris latiem, nomaksājiet visus pakalpojumus un vēl visu mēnesi ēdiet! Bērnam jau nepateiksi – ēdi maizīti vakar, bet šodien ne. Ja kāds to prot un var izdzīvot, uzrakstiet. Es arī labprāt iemācīšos.
Zinu, ne man vienai ir slima sirds, ne man vienai ir bērns, ne man vienai nav, no kā iztikt. Bet valsts pienākums ir apgādāt mūs, nevis runāt par pienākumiem, ja nav, no kā. Es pati ļoti labi saprotu, ka mans pienākums ir strādāt, bet ja es nevaru? Nevaru, nevis negribu. Tās ir divas dažādas lietas, kuras tiem, kas rada visādas iestādes, būtu jāsaprot. Bet kurš to saprot? Pienākums, un viss. Dari, kā gribi, bet lai būtu! Tā ir nejēdzība.
Ar cieņu – S. K. Vecumniekos
