Džona Patrika komēdiju «Dīvainā misis Sevidža» Nacionālā teātrī režisors Voldemārs Šoriņš iestudējis kā aktrises Lāsmas Kugrēnas jubilejas izrādi.
Džona Patrika komēdiju «Dīvainā misis Sevidža» Nacionālā teātrī režisors Voldemārs Šoriņš iestudējis kā aktrises Lāsmas Kugrēnas jubilejas izrādi.
Lugu pirms vairākiem gadiem biju redzējusi Bauskas Tautas teātra interpretācijā. Taču no satura daudz kas bija aizmirsies. Atkārtota tikšanās ar dīvaino Sevidžu, protams, izraisīja pavisam citas emocijas. Neslēpšu – tieši aktrises Lāsmas Kugrēnas dēļ. Priekšspēle, kad tika gaidīta klīnikas «Klusuma klosteris» jaunā un bagātā paciente, skatītājiem šķita tikpat intriģējoša kā psihiatriskās iestādes iemītniekiem.
Skumjš stāsts par alkatību
Kaut arī lugas pirmizrāde bijusi jau 22. februārī, Aktieru zālē vismaz 27. aprīļa dienas izrādē visas vietas bija aizņemtas.
Katrs teātrī meklē un atrod, ko vēlas – gan kritiķi, kuru sūtība ietverta profesijas nosaukumā, gan «vienkāršais skatītājs», kuram katrs teātra apmeklējums ir svētki. Protams, izrādē bija komēdijas elementi, galvenokārt misis Sevidžas (L. Kugrēna) attiecībās ar pieaugušiem audžubērniem – meitu un diviem dēliem – Zani Jančevsku, Normundu Bērzu un Ivaru Pugu, taču kopumā tas ir skumjš stāsts par alkatību. Tā neatkāpjas ne pienākuma, ne līdzjūtības priekšā. Alkatība nav neikdienišķa parādība, tā simt veidos izpaužas, mantiskas un pat morāles lietas kārtojot, līdz pat šai dienai.
Audžubērni ievieto misis Sevidžu klīnikā, domādami viņu par garīgi slimu esam, jo desmit miljonus lielu bagātību viņa nolēmusi neatdot «naudasjūtīgiem» audžubērniem, bet izmantot citiem nolūkiem.
«Klusuma klosterī» viņa ierodas dīvainā izskatā ar spēļu lācīti rokās un bērnišķīgu cepurīti galvā. Klīnikas pacientu savdabības pretstatījums «no rāmjiem izgājušiem» audžubērniem, kuri ieņem prestižus amatus sabiedrībā, liek domāt, kurš te galu galā ir jucis. Klīnikas doktors Emmets (V. Šoriņš) to pasaka jautājuma formā: kur beidzas prāts un sākas ārprāts?
Kritika par bargu
Rakstniece Ieva Zole recenzijā («Diena», 2002. g., 4. marts) Lāsmai Kugrēnai nepelnīti pārmet «..teju vai izolētību no partneriem, jo misis Sevidža ne īsti redz, ne dzird savus jaunos paziņas». Taču VIŅU redz un dzird klīnikas pacienti un, kā tas nereti mēdz būt, izprot misis Sevidžas dvēseli no pirmās tikšanās un pirmām sarunām. Lāsma Kugrēna ar I. Zoles nepamanītu aktrises meistarību 27. aprīļa izrādē pārliecināja, cik šaura kā rieksta čaula dažam ir pasaulīte ārpus klīnikas un cik piepildīta ar jūtām var būt garīgi slimo pasaule: viņi redz to, ko vēlas redzēt, mēs – to, kas ir patiesībā.
Izrādi skatījos kopā ar ilggadēju operas kora dalībnieci Skaidrīti. Viņa atzinīgi vērtēja režisora veikumu, aktieru ansambli vispār un Lāsmas Kugrēnas sniegumu jo sevišķi. Brauciet un skatieties!
