Nabadzība un netīrība esot kā dvīņu māsas, tik vienotas un nedalāmas. Nu cik vajag naudas, lai istabu izmazgātu, logus nospodrinātu, sētsvidu izslaucītu?
Nabadzība un netīrība esot kā dvīņu māsas, tik vienotas un nedalāmas. Nu cik vajag naudas, lai istabu izmazgātu, logus nospodrinātu, sētsvidu izslaucītu?
Apmēram šādas rindas izlasīju kāda sabiedrībā pazīstama cilvēka rakstā vienā no nacionālajām avīzēm un sapratu, ka tieši par to un tieši ar tādiem vārdiem arī man ir nācies spriest. Jo vairāk bezcerības un izmisuma cilvēkos, jo biežāk viņu acis un rokas ir nogurušas un neceļas darbiem. Ir vienalga. Ja tādi cilvēki jāsastop bieži, pārņem izjūta, ka tik slikti klājas vairumam un gandrīz vai visiem.
Atceros kādas mājas apciemojumu pagastā, kur kaut ko labu atrast nenākas viegli. Kaut arī nekad neesmu vērtējusi cilvēkus pēc tā, kas viņiem mugurā, vai tā, ko galdā liek, šoreiz piedzīvoju pārsteigumu. Brīdī, kad mājastēvs atvēra durvis, sapratu, ka kurpes būs jānovelk, jo nelielajā mājiņā grīdas bija spodrākas nekā dažam galds vai palodze. Turpat līdzās kaimiņam mazā kūtiņa ar dēļu galiem atstutēta, lai neuzkrīt piena devējai virsū, un nātres kāpj pa logiem istabā iekšā. Varbūt tieši to redzot, kādam ir gribējies griezt savu dzīvi uz citu, gaišāku pusi.
Pirms kāda laika patīkama balss tālrunī aicināja uz tikšanos. Kad apvaicājos pēc runātājas vārda, atklājās, ka man labi zināma, profesionāla mediķe pieteikusies izsludinātā konkursā un tagad līdztekus tiešajam darbam ir arī kādas sabiedriskas organizācijas koordinatore Bauskas rajonā. Cilvēks atradis savām spējām plašāku pielietojumu. Kā lai nepriecājas?
Pazīstu jaunsaimnieka sievu, kurai saulainās maija dienās nebija laika dārzā iziet, jo jāgatavojas eksāmeniem. Pārtikas veikala pārdevēja studē grāmatvedību un Lauksaimniecības universitātē beigs ceturto kursu. Kad brālis un māsas studējuši, viņai vairāk gribējies pa ballēm skriet. Taču pienācis laiks, kad vajadzējis darīt ko vairāk, lai, labāku darbu meklējot, iepretim ailītei – izglītība – nebūtu jāmulst. Un izrādījies, ja ļoti saņemas, var pagūt arī to, kas iepriekš šķita nesasniedzams.
Daudz līdzīgu cilvēku, kuri spēj un pagūst vairāk, nekā tikai ikdienas maizes darbs liek, nākas sastapt žurnālistes gaitās Bauskas rajonā jo bieži. Un ziniet, ne visiem laukos ir, kā mēdz teikt, «galva starp ceļiem un ragi dūņās». Šādi savstarpēji pašapzināšanās brīži ir tik svarīgi laikā, kad neklājas viegli. Tie palīdz izslieties un pasmaidīt. Es arvien atceros, kā pirms gada Dziesmu svētkos valsts prezidente gluži kā lūgšanā lika visiem kopā atkārtot: «Mēs esam skaisti, mēs esam vareni, mēs esam stipri!» Un vai tad neesam? Ja vien nezaudējam cerību, ka to, ko vēl nespējam šodien, iespējams, celsim rīt.
