Rīdziniece Māra Puķīte vasaru pavada Mežotnes pagasta «Stūrīšos» – sava tēva tēlnieka Mārtiņa Zaura mājās. Šogad paiet 100 gadu kopš Latvijas tēlniecības vecmeistara dzimšanas. Māra aktīvi iesaistījās jubilejas izstāžu organizēšanā Ā. Alunāna muzejmājā Jelgavā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Mantiniece pamazām atjauno dzīvojamo māju un citas tēva celtās būves. «Stūrīši» joprojām ir saglabājuši īpašo noskaņu, kas valdīja saimnieku Mārtiņa un viņa sievas Mildas dzīves laikā.
Jūs esat dzimusi Bauskā, lai gan Zauru ģimene dzīvoja Rīgā.
– Acīmredzot tāda bija manu vecāku – patriotiski noskaņotu zemgaliešu – izvēle ļaut bērnam piedzimt Bauskas slimnīcā. Mamma un tētis ir mežotnieki, abi beiguši kādreizējo Bērzu pamatskolu. Mamma ir Bauskas 1. vidusskolas absolvente, bet paps agrā jaunībā mācījās Ziedoņu dārzkopības skolā.
Dienā, kad es piedzimu, tēvs esot uzkāpis Bauskas pils tornī un apmetumā iegravējis manu vārdu. Tas bija sen – Otrā pasaules kara gados. Nezinu, vai šī zīme ir saglabājusies. Bauskā esmu pavadījusi tikai dažas dienas pēc piedzimšanas, bet «Stūrīšos» pie vecāsmātes ciemojos vasaras brīvlaikā. Mūsu ģimene pastāvīgi dzīvoja Rīgā, Brīvības ielā, kur papam bija arī māk-
slinieka darbnīca.
Pastāstiet par savu bērnību un skolas gadiem!
– Man ir daudz spilgtu atmiņu. Bērnība pagāja radošā mākslas cilvēku vidē, jo papam bija ļoti plašs draugu loks. Mūsmājās Mārtiņa un Mildas vārdadienā vienmēr notika svinības, kurās allaž piedalījās aktieri Anta Klints, Žanis Katlaps, režisors Kārlis Pamše, gleznotājs Auseklis Baušķenieks ar ģimeni. Viesībās vienmēr dziedāja slavenais tenors Edgars Zveja – mūsu kaimiņš, papa tuvs draugs. Brīvības ielas nams, kurā īrējām dzīvokli un darbnīcu, atradās iekšpagalmā. Varējām gan aizliegto radiostaciju «Amerikas balss» klausīties, gan dziedāt. Viena kaimiņiene, ieraugot Edgaru Zveju atkal nākam pie mums ciemos, lūdza, lai atveram dzīvokļa logus – tik ļoti viņai patika tenora balss. Es kā bērns jutos ļoti labi, jo vecāki man ļāva piedalīties šajos vakaros. Mana vērtību sistēma veidojās ģimenē un papa draugu lokā. Zīmīgi, ka mūsmājās sanākušie nekad nerunāja par «dienišķo desu», bet gan par teātri, literatūru, mākslu, mūziku. Vecāki uzskatīja, ka man ir jāiepazīst dzīves daudzveidība, tāpēc ik vasaru sūtīja pie mammas mātes, kura arī dzīvoja Mežotnē – netālu no «Stūrīšiem». Viņi neprasīja, vai es vēlos braukt uz laukiem. Protams, ka negribēju, jo bija daudz jāstrādā. Man tika ierādītas bezgala garas ravējamu biešu vagas. Vajadzēja piedalīties arī citos lauku darbos.
Droši vien ciemojāties arī pie tēva mammas «Stūrīšos»?
– Tie man bija svētki, jo «Stūrīšu» vecmāmiņa neko nelika darīt. Atceros burvīgus vasaras rītus, kad viņa pienā vārīja ļoti garšīgu graudu kafiju un cepa pankūkas. Māja izskatījās citādāk, jo veranda atradās austrumu pusē. Kad vecāki pārcēlās no Rīgas uz «Stūrīšiem», paps uzbūvēja verandu rietumu pusē ar dekoratīvām koka kolonnām, Kāzinieku torni un kafijas namiņu sētsvidū. Manā bērnībā kociņi pie mājas bija pavisam mazi, varēja pārredzēt Zemgales plašo līdzenumu.
Vai mākslas vēstures studijas izvēlējāties tēva ietekmē?
– Tā bija. Es gan gribēju Latvijas Universitātē studēt vēsturi, bet paps iebilda. Viņš ļoti nevēlējās, lai piecus gadus man būtu jāklausās padomju demagoģija un vēstures faktu nepatiesas interpretācijas. Mākslas akadēmijā valdīja daudz brīvāka gaisotne. Priecājos, ka paklausīju papu. Tolaik, lai iestātos Mākslas akadēmijā, bija nepieciešama neliela pieredze kādā mākslas vēstures jomā. Tāpēc jau trešajā dienā pēc vidusskolas izlaiduma sāku strādāt arheoloģiskajā ekspedīcijā. Mani pedagogi Mākslas zinātņu fakultātē bija mākslas vēsturnieki Tatjana Kačalova, Romis Bēms un citas spilgtas personības. Mēs ļoti cienījām un mīlējām pasniedzēju Mavriku Vulfsonu. Viņš bija drosmīgs cilvēks, kurš 60. gadu studentu auditorijai uzdrīkstējās stāstīt par 20. gadsimta vēstures patiesajiem, nevis ideoloģijas sagrozītajiem notikumiem. Mēs ar nepacietību gaidījām viņa lekcijas un sapratām, ka pasniedzējs riskē, obligātā mācību priekšmeta – Komunistiskās partijas vēstures – vielu aizstājot ar gluži cita satura informāciju. Kopš agras bērnības zināju, kas ir 18. novembris, 15. maijs un citi Latvijas vēstures zīmīgi datumi. Man bija lieli brīnumi, ka daži studiju biedri par tiem vispār nebija dzirdējuši.
Jums ir ievērojama pedagoģiskā darba pieredze. Gandrīz 30 gadus strādājat Rīgas 6. vidusskolā, ko esat beigusi.
– Mana pirmā darbavieta bija Rīgas 31. vidusskola. Mācīju zīmēšanu, mākslas vēsturi un rasēšanu. Ar savu pirmo audzināmo klasi joprojām ik vasaru satiekamies «Stūrīšos». Viņi lepojas ar tradīcijas noturīgumu. Kā jau skolotājai ierasts, audzēknes saucu par meitenēm. Piepeši aptvēru – kādas vairs meitenes! Viņām jau 60 gadu.
Ļoti priecājos, ka varu strādāt savā bijušajā skolā. Esmu beigusi neskaitāmas izglītības programmas un kursus, lai pārkvalificētos un varētu mācīt vēsturi, sociālās zinības, kulturoloģiju. Nesen sāku veidot 6. vidusskolas vēstures muzeju. Mūsu izglītības iestāde lepojas ar labām tradīcijām, piemēram, skolas direktora un diriģenta Haralda Bārzdiņa nodibināto skolēnu pūtēju orķestri. Diriģents un viņa audzēkņi regulāri piedalās Dziesmu svētkos, pirms trim gadiem filmējās daudzas prestižas balvas ieguvušajā latviešu spēlfilmā «Mammu, es tevi mīlu!».
Mani bijušie audzēkņi strādā dažādās jomās, un reizēm mums nākas sadarboties. Mārtiņa Zaura 100. jubilejai veltītās porcelāna darbu izstādes iniciatore un kuratore ir mana audzēkne mākslas zinātniece Irēna Bužinska. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstādi varēs aplūkot līdz 27. septembrim.
Par jūsu tēva simtgades izstādēm Rīgā un Jelgavā atzinību ir pauduši vairāki baušķenieki un mežotnieki, kuri pazina Mārtiņu Zauru.
– Papiņa piemiņas ekspozīcijas man ir liela dāvana. Izstādi Jelgavas Ā. Alunāna muzejmājā šopavasar ierosināja iekārtot kultūrvēsturnieks un «Latvijas Avīzes» žurnālists Gunārs Kušķis. Es piedāvāju vairākus eksponātus. Izstādei beidzoties, Alunāna muzeja darbinieces papa grafikas un fotogrāfijas atveda uz «Stūrīšiem» ierāmētas. Žests mani aizkustināja. Grafikas un attēli tagad ir eksponēti viesistabā.
Porcelāna izstādi Rīgā ir vērts apmeklēt arī tādēļ, ka lielāko daļu darbu skatītāji līdz šim nevarēja ieraudzīt, jo tie glabājas privātkolekcijās. Izstādes apliecina, ka Mārtiņa Zaura devums Latvijas mākslā nav aizmirsts. Mūsu ģimenei tas ir ļoti svarīgi. Diemžēl papa darināto dažu koka skulptūru mūžs jau ir beidzies. Viendien «Stūrīšu» dārzā ieraudzīju, ka no skulpturālās grupas «Ādams un Ieva» ir palikusi tikai viena figūra, jo Ievas statuja nogāzusies. Šo grupu paps izveidoja, lai jaunie pāri, kuri ieradās savus iniciāļus iemūrēt Kāzinieku tornī, kopā ar Ādamu un Ievu varētu fotografēties. Kamēr tēvs bija dzīvs, daudzi pāri brauca aplūkot pašu veidotās piemiņas zīmes, ekskursijās ieradās arī skolēni, pensionāri, mākslas pazinēji. Tagad «Stūrīšos» tikai retais iegriežas. Mana ģimene šo vietu cenšas uzturēt pievilcīgu sev un ciemiņiem. Dzīvojamai mājai ir uzlikts jauns jumts, nostiprināti pamati, atjaunotas koka ārsienas. Tēva mājās pietiks darba vēl daudzām vasarām.
MĀRA PUĶĪTE
Dzimusi Bauskā.
Absolvējusi Rīgas 6. vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju mākslas vēstures specialitātē.
Ieguvusi vēstures un sociālo zinību skolotājas kvalifikāciju.
No 1987. gada – Rīgas 6. vidusskolas kulturoloģijas, vēstures un sociālo zinību skolotāja.
Dēls – Andrejs Puķītis, mazmeitas – Laura, Agate un Stella.
