Nācās apmeklēt tuva cilvēka pavadīšanu pēdējā gaitā. Cilvēks bija nodzīvojis garu un bagātu mūžu.Pavadītāju runās bija dažas savdabīgas interpretācijas par latviešu gaitām cauri lielvaru spēkošanās radītajiem labirintiem pagājušā gadsimta vidū. Tomēr galvenais, ko pauda vai aiz rindām atstāja teicēji, – viņš bija labs cilvēks. Viņš bija labs cilvēks kaujās un padomju varas vadošā amatā, labs cilvēks savā ģimenē, saviem draugiem un arī citu atstumtajiem.Nav augstāka vērtējuma, ko atstāt aiz sevis, kā labs cilvēks. To var iegūt, ikdienas steigā paturot sirdī galveno vērtību – cilvēku.Iecavas autoostā darbdienas rītā redzēju brīnišķīgu ainu – vairākas sirmas dāmas kopīgi skaļi lasīja un apsprieda «Bauskas Dzīvi». Nekādas profesionālās balvas vai, pasarg’ Dies, amatpersonu uzslavas par tām tīkamiem rakstiem nevar atsvērt gandarījuma izjūtu, kad redzi savu darbu kādam tik svarīgu.Tikpat nozīmīga ir avīzes un portāla lasītāju uzticēšanās – pēc vai pat pirms veltīga zvana pašvaldībai, nesaņemot cerēto palīdzību vai vienkārši laipnu vārdu grūtā brīdī, zvanīt redakcijai vai atsūtīt e-pastu. Protams, prieks par uzslavu, kad labi izdevies kāds apraksts vai pirmie esam publicējuši svarīgu ziņu.Arī turpmāk būsim kopā ar cilvēkiem – ar vecmāmiņām un vectētiņiem, kam patīk lasīt par saviem mazbērniem, ar jauniešiem, kas meklē ceļu dzīvē, ar profesionāļiem, kas grūtā darbā guvuši panākumus vai sastapušies ar likstām. Sarunas, stāsti un palīdzība cilvēkiem ir un paliks žurnālista darba galvenā vērtība un uzdevums.
