Pēdējā laikā ik diena no Latvijas valdības atnes tādus jaunumus, kas dzīvi apmet vēkšpēdus. Ne viena vien iepriekš gūta atziņa kļuvusi nesvarīga. Labklājības ministrija pirms dažiem gadiem ar ES finansiālu atbalstu īstenoja plašu kampaņu par dzimumu līdztiesību. Tika skaidrots, ka nav tādu vīriešu un sieviešu darbu, profesiju, ka nedrīkst ierobežot cilvēka iespējas tikai dzimuma dēļ.Žurnālistu grupai apmeklējot Dāniju, lepojāmies, ka lielākais progress dzimumu līdztiesības uzlabošanā īsā laikā panākts tieši mūsu valstī. No visiem augstskolu absolventiem Latvijā ap 70 procentu ir sievietes. Izglītība ļāva ieņemt labākas pozīcijas darba tirgū. Vīriešiem darba tirgū pietika ar vidējo vai pat pamatskolas izglītību, taču sievietēm sevi bija centīgāk jāpierāda. Un viņas to ir darījušas.Ko tagad? Bezdarbs gan dzimumus nešķiro, tomēr tieši jomās, kur lielākā daļa strādājošo ir sievietes, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, valdība samazina algas, likvidē darba vietas un pat iestādes. Strādājošiem vecākiem, kas visbiežāk bērna dzīves pirmajā gadā ir tētis, pabalstu nemaksās. Bet ja nu māte ir viena? No kā viņa ar bērnu lai dzīvo, ja nestrādā?Šonedēļ Briselē piedalīšos konferencē par dzimumu līdztiesību Eiropas valstīs pārmaiņu laikā. Ļoti negribētos, lai kāds pavaicā par situāciju Latvijā. Pat kaut kā neiederas ieminēties, ka šī gada sākumā Eiropas Parlaments aicināja Eiropas Komisiju izstrādāt direktīvu, lai nodrošinātu tiesības, kas ļauj apvienot darba un ģimenes dzīvi, arī gadījumos, kad jānodrošina aprūpe bērniem. Lieliski, bet kā īstenot?
