Krīt no zara ābols, gatavībā atvēries kā mute platā smaidā, – ražas laiks ir sulīgs.
Krīt no zara ābols, gatavībā atvēries kā mute platā smaidā, – ražas laiks ir sulīgs. Nāk no tirgus pensionāre. Kājas sāp, uz spieķa jābalstās, bet rokā tikko pirkti aveņu stādi. “Izdomāju, ka tādu man vēl nav, gan mazbērni palīdzēs nolasīt,” viņa saka, rudens devīgumam nespēdama pretī turēties.
Mēs – zemgalieši – esam līdz potītēm sava novada vārda mātē zemē. Lai nu kāds nepārprot, to saku pilnīgi bez ironijas. Tā ir kā laba apsēstība, kurai pretī grūti turēties. Piejūras pusē uz smiltīm, starp kārkliem un smilgām augušie skatās uz zemgaliešiem ar smīnu un teic, ka mēs esot zemi, resni un neapgaroti. Kājas un rokas mālainas, seja – zemes putekļiem nokūpējusi. Zemgalieša skats aiz mākoņiem meklē nevis gaismu, bet laika zīmes – būs lietus vai salna? Pat piemājas dārziņa kopējs cienījamos gados, pats knapi kustēdams, savā pleķītī ar dakšu centīgi rok dobes nākamajam pavasarim. Tā ir kā svēta lieta.
Rudens manī pamodina kaut kādus senču pagānu garus. Līdzīgi viņiem sāku pielūgt sauli, lai tā vēl kavējas, pirms steidzas slēpties aiz pelēkajiem rudens mākoņiem.
Kurš ir tas gadalaiks, kad šajā pusē rīkot kultūras pasākumu un zālē būs vairāk nekā pārdesmit klausītāju? Kad šiem cilvēkiem ir laiks pievērsties kam citam ne tikai zemes darbam, vaicā šīs nozares speciāliste.
Aprīļa vidū sākas un maijā vēl turpinās sējas laiks, jūnijā un jūlijā siena laiks, jāvāra zaptes un jāskābē gurķi. Labība jākuļ, zeme jāar, labība nākamajam gadam jāsēj. Septembrī kartupeļu ņemšana un ieziemošana, jāvāc cukurbietes, jāar zeme, darbi iestiepjas ne tikai vakarā, bet arī naktī. Lai nevienu nesāpinātu, mēneša sākumā svētkus rīkot nevar, jo algas un pabalsti vēl nav saņemti. Mēneša beigās to gluži vienkārši nedrīkst, jo nauda jau iztērēta. Vasaras vakaros visi pa upi, bet ziemā krēslo agri, ielas un ceļi tumši, no mājas ar varu nevienu neizvilksi, piemēram, uz kora mēģinājumu vai koncertu.
Par to prātojām pagāušajā nedēļā ar Bauskas tautas nama direktora vietnieci Noru Trasūni. Pirms sestdien paredzētās bērnu operas izrādes biļešu pirkšana notika gausi. Likās, ka mākslinieku uz skatuves būs vairāk nekā ļaužu zālē. Izrādei paredzētais laiks – trīs pēcpusdienā – nelikās īsti veiksmīgs, jo diena pagalam – ne pirms, ne pēc operas īstai strādāšanai laika nebūs.
Par laimi, šoreiz abas ar Noru Trasūni bijām velti bažījušās – saulainajā sestdienā operai skatītāju bija pietiekami, gandrīz vai vietu trūcis. Bērni vecākus un vecvecākus no mājām un dārziem bija izvilkuši. Paldies viņiem un operai par to.
