Vēl pavisam nesen prātoju par dzīvību, kas tā tāda ir, vai tā nāk un iet tikpat vienkārši, kā to savās grāmatās apraksta Ē. M. Remarks. Tīri romantiski sapņi, kas aizgūti no piedzīvojumu filmām, kur galvenais varonis riskē ar dzīvību, pat ziedo to, lai glābtu citus, liekas vilinoši. Tobrīd gan tu sev arī jautā, vai maz šoka stāvoklī būtu uz ko tādu spējīgs. Visdrīzāk, ka ne. Pieļauju, ka par šo tēmu ir aizdomājies teju katrs jaunietis, kas, pateicoties tuvinieku gādībai, savos gados dzīves skarbo realitāti tā arī nav iepazinis. Taču šis aizsargburbulis kādā brīdī plīst, un tādas frāzes kā «tas taču mani neskar» vai «ar mani nekas nenotiks» laika gaitā nomainās ar domām – «tā varēja notikt ar ikvienu no mums» vai «nekad neko nevar zināt».Iztēlosimies scenāriju – karstas dienas vidū pie veikala pēkšņi kāds noģībst. Ko dara apkārtējie? Ja paveicas, izsauc ātro palīdzību. Tā kā situācija ir kritiska un Bauskā ir tikai traumpunkts, ved uz Jelgavu. Taču ātrās palīdzības mašīnā ir tikpat karsti kā ārā. Veselības stāvoklis pa ceļam pat pasliktinās, kāds galamērķi nemaz nesasniedz. Taču tikpat labi var arī palikt guļot grāvī, jo garāmgājēji tev nepievērš uzmanību. Viņi nesen ziņās noklausījušies par kādu Latvijas rekordistu, kuram analīzes organismā uzrādījušas tuvu deviņām promilēm alkohola. Viņuprāt, tu esi kārtējais pudeles brālis, kas augu dienu deldē soliņu pie «Rimi».Vasaras karstajās dienās arī mūspuses upēs, neapdomīgi peldot un nirstot, var atgadīties nelaime. Taču runa nav tikai par veselības problēmām vai katra paša neapdomību. Neviens nav pasargāts no dabas kataklizmām, kā, piemēram, baisie plūdi Krasnodaras novadā Krievijā.Ikvienu kādā brīdī skart var jebkas. Tālab ar veselību un dzīvību spēles nav ieteicamas.
