Ziema šogad, ar puteņiem un salu bruņojusies, nemaz nedomā atkāpties.
Ziema šogad, ar puteņiem un salu bruņojusies, nemaz nedomā atkāpties. Tāpēc jo patīkami pēc kārtīgas izvējošanās siltā, mājīgā dzīvoklī pagatavot tēju un vērot sniega vērpetes aiz loga. Taču ne visiem tas ir iespējams. Ir dzīvokļi, kuros sals spraucas pa logu spraugām, nemājīgumu dveš aprasojušās un nesiltinātās ārsienas, ūdens tējas uzvārīšanai jāmeklē kaimiņu pagalmā. Ar tējas baudīšanu nedrīkst aizrauties, jo tualete aizsalusi un slēgta.
Rajona Būvvaldes vadītājs jau pērnā gada septembrī pēc Rīgas ielas 33. nama apsekošanas secināja, ka ēkas galvenās būvkonstrukcijas ir deformējušās, māja atrodas avārijas stāvoklī. Decembrī īrnieki saņēma papildu skaidrojumu, ka dzīvošanu šeit sevišķi apdraud nojauktās tualetes, atklātās durvju ailas. Turklāt jumta konstrukciju tehniskais stāvoklis neaizsargā pret nokrišņiem. Ir vēl citi līdzīgi paziņojumi un atzinumi, taču ar tiem nevar nosegt caurumu nedz sienā, nedz jumtā. Mājas četru dzīvokļu iemītnieki savu bēdu stāstu atklājuši arī atbildīgiem pašvaldības darbiniekiem.
Pavisam nesen sāpju pilna vēstule nosūtīta Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem. Bērnam nav iespējams sagatavoties skolai, jo dzīvoklī bez cimdiem salst rokas, nav ūdens, nevar nomazgāties, nav tualetes. Atbildes ir izvērstas, ar piedāvātiem problēmu risinājumiem – bērnu ievietot internātskolā, kur ir dienesta viesnīca un normāli sadzīves apstākļi. Savukārt dušas un tualeti Rīgas ielas iemītnieki varot izmantot ģimenes un sociālā atbalsta centrā “Ābele” netālu no autoostas. Jā, un vēl visi ieteic sākt tiesu darbus ar mājas īpašnieku – daudzkārt laikrakstā pieminēto Viktoru Sermuliņu. To pašu, kurš jau savulaik nepārprotami paziņojis, ka nolēmis sev nevēlamiem īrniekiem radīt “tādus” dzīves apstākļus, ka viņi neizturētu un dotos prom.
Tas notiek ar Rīgas ielas māju 22-2 un 33 īrniekiem. Cilvēki tiek “izsaldēti” no dzīvokļiem. Protams, saimniekam ir daudz tiesību rīkoties savā īpašumā, kā viņš to atzīst par pieņemamu, pareizāku. Šīm izdarībām pretī var stāties tikai tiesājoties. Janvāra nogalē īrniekiem to arī ieteica Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvji. Salstošie ļaudis to saprot, taču viņiem acīmredzot trūkst uzņēmības ilgajam un piņķerīgajam tiesas procesam. Kāda īrniece atzīst, ka nav pārliecības, vai ko varēs iztiesāt. Līdzšinējās amatpersonu atrakstīšanās vēstules ir krietni sagrāvušās ticību taisnīguma uzvarai.
Dažkārt žurnālistiem mēdz pārmest, ka mēs sabiezinot krāsas. Protams, terora akti Čečenijā vai Spānijā nav salīdzināmi ar Rīgas ielā notiekošo. Taču to viegli teikt tam, kas pats sēd siltā, omulīgā kabinetā. Manuprāt, Rīgas ielas namsaimnieka un viņa īrnieku problēmas samezglojums sen vairs neskar tikai abas konfliktā iesaistītās puses. Vai tā arī tiks pieļauts, ka saimnieks “izsaldē” īrniekus no dzīvokļiem? Taču kaut kāds šīs problēmas risinājums ir jārod.
