Ir svētdienas rīts. Mājās ienācis miers un saulīte, jo ciemos atbraukusi dēla ģimene.
Ir svētdienas rīts. Mājās ienācis miers un saulīte, jo ciemos atbraukusi dēla ģimene.
Tagad viņi ir trīs. Līdzi kā maza astīte visur ir Alisīte, mūsu mazmeitiņa. Nu jau liela, šajā pasaulē dzīvo piecus mēnešus, bet prot izrādīt savu nostāju, prasības un vēlēšanās.
Rosina atmiņas
Runājoties dēls it kā nejauši pieskaras tēmai, kas manai paaudzei ir svēta. Tas ir 1991. gada barikāžu laiks. Edgars vedina uz atmiņām, un man tas liekas pat nedaudz dīvaini. Tie, kuriem pašlaik mazāk nekā 30 gadu, par barikādēm zina nedaudz. Ko gan viņi var atcerēties vai zināt?
Edgars ir apsēdies uz krēsla, kuram mūsu ģimenē bija īpaša nozīme. Viņš atceras to 1991. gada janvāra rītu, kad liela daļa Latvijas ļaužu atstāja mājas, lai satiktos Daugavas krastmalā Rīgā un, ja nepieciešams, paliktu tur, nezinot, cik ilgu laiku. “Tētis no mājām paņēma Latvijas karogu, atvadoties noskūpstīja mani, māsu un mammu un teica: “Tu, dēls, tagad paliec mājās par vecāko! Ja kas notiek, tev būs jāuzņemas atbildība par ģimeni. Krēslā ir slēptuve, tur drusku naudiņas, ar to jums visiem pirmajā laikā būs jāiztiek,”” tā Edgars.
Pavada uz Rīgu
Meitai Kristīnei tajā laikā bija deviņi gadi, arī viņa šīs dienas atceras: “Cēlāmies no rīta sešos, lai pavadītu tēti uz Rīgu. Māmiņai bija norūpējies skatiens, likās, ka viņa nemaz nav gulējusi. Kopā paēdām brokastis, neparasti klusi un domīgi. Es nezināju, kas īsti notiek, ko tas prasīs mūsu ģimenei, tautai. Uzvārījām tēju, ielējām tētim termosā, iedevām līdzi pāri vilnas zeķu. Man pēkšņi likās, ka mūsu ģimene kļuvusi vēl saticīgāka. Mamma apskāva tēti, un es piepeši sapratu – viņš var neatgriezties.
Vēl tagad man acu priekšā skats – mamma stāv pie durvīm, raud, mēs ar brāli piekļāvušies viņai. Tētis pieklusis. Nezinu – kāpēc mammas ar bērniem nevar braukt uz barikādēm? Tajās dienās mājās bija neparasts klusums, tikai pulkstenis tikšķēja. Ik pa stundai mamma ieslēdza radio, klausījāmies ziņas. Nekas traģisks nenotika. Kad tētis vakarā atgriezās, biju tik laimīga, jo šķita, nu man nekas nedraud.”
“Bezatbildīga” rīcība
Mēs neviens nezinājām, vai vakarā, pēc divām dienām vai nedēļas atgriezīsimies pie sievas un bērniem. Tāpēc katru rītu atvadījāmies it kā pavisam un atgriežoties priecājāmies par tikšanos kā pirmoreiz.
Tolaik mūsu ģimene dzīvoja Gailīšu pagastā, toreizējās kopsaimniecības “Uzvara” centrā. Sētas bērni togad janvārī izveidoja savu “Lāču republiku”. Kādu dienu viņi, sacepuši lielu bļodu ar pankūkām, lūdza, lai aizvedu tās uz Rīgu cilvēkiem uz barikādēm.
Aizvedu arī viņus pašus uz Vecmīlgrāvi, kur bija viens no atbildīgākajiem posteņiem un pavisam nedaudz aizstāvju. Iegriezāmies arī Vecrīgā, un no daudziem dzirdēju pārmetumus, ka esam bezatbildīgi vecāki, vedam bērnus uz vietām, kur viņus jebkurā nenoskārstā brīdī var apdraudēt briesmas. Bārēju vidū bija arī rakstnieks Andris Jakubāns, kurš skarbi pateica, ka ar bērniem šādos brīžos nedrīkst riskēt.
Ir pagājuši gadi, un šodien esmu lepns par tā laika risku. Mums ar sievu pietika drosmes un apziņas, ka atvasēm tobrīd ir jāredz Rīga barikāžu laikā un cilvēki, kuri šādā brīdī ir kopā, gatavi riskēt ar vienīgo, ko tobrīd varēja atņemt – dzīvību. Bērni to saprata, un tāpēc viņi atceras tās skaistās, tautu vienojušās, reizē briesmīgās, bīstamās un laimīgās dienas.
Iegūt skaidrību
Diemžēl ļoti daudziem jauniem cilvēkiem barikādes nozīmē tikai pāris rindiņu Latvijas vēstures grāmatā. Viņi nevar saprast, par ko mēs iekšēji saviļņojumā raudam, jūtam aizkustinājumu, pieminot dienas, kas izšķīra valsts likteni, atverot mūsu bērniem vārtus uz Eiropu un pasauli. Jauniešus nevar vainot, ka viņi nevar atcerēties to, ko nav zinājuši un izjutuši. Šī vaina ir jāuzņemas mums, vecākiem, kuri savu pārdzīvojumu neesam mācējuši dalīt ar viņiem, palīdzot saprast tā laika un šodienas ieguvumus un zaudējumus.
Turklāt tas nav nekas jauns. Arī mūsu vecāki un vecvecāki mēdza uztraukties, ka viņu dzīves laika notikumus nezinājām. Nu kā lai es spētu izprast 1905. gada revolūcijas pārdzīvojumus vai arī to, kā un kāpēc Pirmā pasaules kara laikā latvieši bēgļu gaitās nokļuva Sibīrijas dziļumos, kur ieguva zemi, cēla mājas un palika tur dzīvot?
Tāpat šodienas pusaudžiem Barikāžu laiks ir pilnīga abstrakcija, un jāsaprot, ka viņi to nekad nevarēs uztvert tā, kā mēs, kas tajā visā bijām vairāk vai mazāk iesaistīti. Tāpēc mums viņiem ir jāpalīdz iegūt skaidrību par Atmodas laiku, un šis pienākums jāuzskata par tikpat svētu kā savulaik došanās uz barikādēm. Nedrīkstam klusēt, jo ir kāda mācība: tautai, kura neatceras savu pagātni, nav un nevar būt nākotnes.
